Leģionāru piemiņas dienas priekšvakarā es - EK – apmeklēju Zelta mikrofona ceremoniju. Ieejot operas nama foajē, ikvienam pretī metās fotogrāfu zibšņi, kas uz īsu brīdi padarīja aklu. Bet šis īsais mirklis bija gana garš, lai es vairs nevarētu saprast, kā tikt līdz pretējai sienai. Kad atguvu redzi, pamanīju ļoti iesauļojušos Māri Verpakovski. Svētki varēja sākties!
Ar partneri kā lohi meklējām savas sēdvietas, un pareizi ir – kā mēs varējām zināt, ka būs jāsēž uz skatuves? Šoreiz Zelta mikrofona organizētāji bija nākuši klajā ar inovatīvu risinājumu. Uz skatuves sēdēja īstākie VIPi. Piemēram, Texxxti un viena meitene, kura veikusi ne tikai krūšu palielināšanas, bet arī krūšu galu uzasināšanas operāciju. Savukārt zālē atradās tie, kas piedalās mūzikas radīšanā.
Tas nozīmē, ka priekšnesumu laikā māksliniekiem bija jāmēģina vai nu nemitīgi griezties uz riņķi vai arī stāvēt ar muguru pret kādu no skatītāju daļām. Lielākoties pareizajās skatītāju vietās sēdošie dabūja vērot mākslinieku dibenus. Visticamāk tas bija plaģiātisma apkarošanas pasākums. Pavisam vienkārši – ja mūziķis A noskatās mūziķa B uzstāšanos, tad A var nošpikot kaut ko. Bet, ja A redz tikai dibenu, tad neko tur nenošpikos, jo dibenu nokopēt nav viegli. To jums apstiprinās ikviens, kas glābis kopētājā ielūzušu cilvēku. Otrs potenciālais iemesls inovatīvajam izkārtojumam – veroties mūziķu dibenos, vieglāk saprast, ka mūzikas bizness Latvijā ir dirsā.
Kad skatītāji tika informēti par to, ka šoreiz tiks pasniegta arī Dimanta balva, nopriecājos, ka beidzot Jānis Dimants Panorāma būs atvilcies no saviem laukiem. Bet nē, man dimantu nav, un balvu ieguva Raimonds Pauls – Latvijas Kīts Ričards. Par viņu tika parādīts īss video ar dažādiem disku vāciņiem. Lai ietaupītu naudu, video bija ierunājis Guntars Račs. Andra Freidenfelda uzdevums bija vienkārši nolasīt Raimonda Vējoņa apsveikumu, bet, tā kā viņš to darīja savā āksta balsī, šķita, ka prezidents rakstījis apsveikumu pālī. Tad jau ir uz kājām!
Labākā bērnu grupa bija slavenie Big L & Jokers, kas nevarēja ierasties uz balvas pasniegšanu, jo jodelē tūrē Austrijā. Viņi ir veikuši apvērsumu Latvijas mūzikā, jo šo pigoru albumu izdevis nevis Gailītis G vai MICREC, ne pat Nabamusic vai ILoveYou records. Albumu izdevusi Zvaigzne ABC. Kāds varētu viņiem pateikt, ka grāmatām tiek pasniegta cita balva? Pārdomas kā ar kulaka vēzienu aizslaucīja “Jūras akmentiņi” – 6 apmēram vidusskolnieki, kas vēl aizvien iestrēguši 8 gadus vecu puišeļu prātā. 3 no 6 zēniem bija ļoti sliktas cepures, bet priekšnesuma zemo kvalitāti dalīja visi. Pats sliktākais – viņi tiešām griezās uz riņķi, lai būtu aplūkojami pēc iespējas labāk. Iespējams, man nevajadzētu šo it kā bērnu grupu vērtēt kā pieaugušus cilvēkus, jo tā tomēr ir bērnu grupa. Bet kāpēc ir tā, ka dažām bērnu grupām viss sanāk gaumīgi un mīļi, bet citas ir nenormāli sliktas? Iespējams, tāpēc, ka Jūras akmentiņi ir no Ventspils – pilsētas bez cilvēkiem.
Balvu elektroniskajā mūzikā pasniedza MTG vadītāja. Viņa dalījās domās par šo mūzikas žanru: “Elektroniskā mūzika ir un paliek mūzika.” Tāpat arī dāma veica atskatu vēsturē un ieskatu nākotnē, atklājot, ka nemitīgi notiek žanru saplūšana. Gan mūzikā, gan arī elektroniskajos līdzekļos. Piemēram, pirms 30 gadiem elektronika bija putekļu sūcējs, veļasmašīna, tosteris. Tagad jau ir elektroniski plašsaziņas līdzekļi. Un viss mainās. Arī es nolēmu kaut ko izmainīt savā dzīvē, tāpēc pirms gulētiešanas zobus iztīrīju ar putekļu sūcēju. Balvu ieguva Kashuks, kurš sevišķi pateicās Aleksim no ansambļa Carnival Youth par palīdzību. Starpbrīdī noskaidrojām, ka Aleksis iespēlējis ģitāru. Labi, ka paprasījām, citādi domājām, ka Kashuks skatījies Carnival Youth klipus, rēcis un tā iedvesmojies, un tā ir bijusi tā palīdzība.
Kādā mirklī uz skatuves uznāca meitenes ar uzrakstu “COYOTE” – tas ir klubs, kurā vakarā bija jānotiek prominenču rautam. Meitenes bija tērpušās naktskreklos, tādejādi iemiesojot vēlamo kluba apmeklēšanas dreskodu. To neviens nevarēja pārprast, jo viņas Jūras akmentiņu stilistikā griezās uz riņķi tā, lai ikviens varētu apskatīt grandiozos tērpus.
Pirmo cēlienu noslēdza Ainars Virga, kurš šajā inovāciju laikmetā pieturējās pie pārbaudītām vērtībām un uzstājās saulesbrillēs ar dziesmu “Ejam, ejam, ejam, ejam”.
Protams, svarīgākais vakara jautājums bija par to, kurš dabūs balvu par labāko albumu – Sound Poets vai Prāta Vētra. Dabūja pirmie. Kaut arī pati es neesmu baigā starā par Sound Poets mūziku, tomēr par to priecājos, jo biju jau aizmirusi, cik ļoti var krist uz nerviem Prāta Vētra uz skatuves. Starpbrīdī kāds grupas Sound Poets par iegūto popmūzikas albuma balvu dalījās pārdomās īsi un konkrēti: “Nekreņķējies, Elīn!”
Otrajā cēlienā beidzot bija klāt tas, ko gaidīju visu gadu – izcilais orators Toms Jurjevs no SMSCredit. Viņa runas vienmēr ir kā spirdzinošs avota ūdens. Šoreiz viņš pastāstīja, ka Elitu Mīlgrāvi pazīst jau sen. Laikam bijusi pirmā kliente. Tā kā Zelta Mikrofonam 20.jubileja, tad Toms ieradies Elitu apsveikt ar ziedu klēpi. Skaitļi ir viņa dzīve, tāpēc Toms neslēpj, ka atnesis tieši 400 tulpju. Kā bērēs!
Otrajā cēlienā Prāta Vētra saņēma dažas balvas par visdrillētāko dziesmu, klipu un labāko koncertierakstu, kura labākā sadaļa bija Jegora Jerohomoviča izcilā recenzija. Balvu par labāko koncertierakstu pasniedza Olga Rajecka, kas atkal pierādīja, ka ir spalgākās balss īpašniece Latvijā. Tāpat viņa novēlēja mūziķiem lielas tūres. Nu, kā grupai Big L & Jokers, kas tagad jodelē Austrijā. Vēl laba kandidatūra uz labākā koncertieraksta godu bija Guntara Rača 60 gadu jubilejas lielkoncerts, kā arī kaut kāds koncerteksāmens, kas mierīgi varētu saņemt balvu par to vien, ka bija ietrāpījis gandrīz visās nominācijās.
Tomēr sliktāks par “Ziemu apēst” bija Rogas un Jubalta priekšnesums, kurā viņi stāstīja, cik nomināciju un cik balvu bijis dažādiem mūziķiem pēdējo 20 gadu laikā. Tas, ka stāsts nebija interesants, ir skaidrs. Bet tas, ka tajā laikā pa ekrānu skrēja attiecīgā mūziķa bildītes īpaši bezgaumīgo zelta rāmīšos, bija nepiedodami. Paveicās Mielavam, jo nevienu viņa fotku atrast neesot izdevies.
Tā kā esam Eiropā, protams, vienu balvu pasniedza arī ārzemnieks. Tulkotājas kundze norādīja, ka viesis ir no “Finlandia”. Cik man zināms, tas ir šņabis.
Par pacietību balva tika piešķirta grupai Musiqq, jo viņi apmēram pusstundu mierīgi tumsā stāvēja uz skatuves un gaidīja, kamēr visi izrunāsies. Pats priekšnesums, protams, kā vienmēr izcils. Repojošs Vudijs Alens nevar pievilt! Tāpat nepievīla ansamblis Ryga – viņu priekšnesums bija klasiski drausmīgs. Varu pastāstīt arī teiku par šīs grupas rašanos. Kādu rītu “Dzelzs vilka” bundzinieks Mārcis pamodās un domāja: “Vajadzētu uztaisīt kaut kādu nenormāli riebīgu grupu. Tādu, kas nevar patikt nevienam.” Viņš domāja, kas būtu nepieciešams šādai grupai. It kā svarīgi bija, lai gan vizuāli, gan audiāli dominētu bezgaumība. Taču skaidrs, ka ir daži, kam tas tieši patīk. Ko darīt, ko darīt? Un tad bundzinieks Mārcis saprata: “Pareizi! Es dziedāšu! Tas man riktīgi nesanāk!” Tā jau vairākus gadus Ryga sniedz pārliecinoši sliktākos priekšnesumus dažādos lielos pasākumos.
Ceremonijā nebija ieradušies laureāti Dons un Alise Joste. Tas nozīmē, ka viņi uzņemti grupā Big L & Jokers, un šobrīd jodelē savā Austrijas tūrē. Balvu par labāko albumu ieguva ansamblis The Sound Poets, un Jānis Aišpurs, steidzot pēc balvas, pat piedzīvoja orgasmu. Apsveicu!
Pēc ceremonijas noslēguma garderobē atkal ieraudzīju Māri Verpakovski, kurš, šķiet pēdējo stundu laikā bija nosauļojies vēl vairāk. Tā vakars bija ieguvis riņķveida kompozīciju – sākas ar Verpakovski, beidzas ar Verpakovski, olē, olē, olē. Steidzām uz klubu Coyote, kur bija paredzēts bankets. Kad ieradāmies, viss ēdiens jau bija beidzies. Tā tiešām ir 20.dzimšanas dienas svinēšana ar vērienu. Labi, ka vismaz paguvām aplūkot pasākuma atbalstītāja Nissan lieliskās automašīnas. Izskatījās, ka viena no tām ir iebraukusi kluba sienā. Avārijas ugunis arī bija. Tikai tas trijstūrītis nebija uzlikts.
Noslēgumā gribētu sevišķi apsveikt ansambli “Zāle” ar iegūto balvu. Tas ir ansamblis, kas aizkustina pat mani. Protams, ne tik ļoti kā fakts, ka balvu metālmūzikā pasniedza Bīviss un Batheds.
Ar partneri kā lohi meklējām savas sēdvietas, un pareizi ir – kā mēs varējām zināt, ka būs jāsēž uz skatuves? Šoreiz Zelta mikrofona organizētāji bija nākuši klajā ar inovatīvu risinājumu. Uz skatuves sēdēja īstākie VIPi. Piemēram, Texxxti un viena meitene, kura veikusi ne tikai krūšu palielināšanas, bet arī krūšu galu uzasināšanas operāciju. Savukārt zālē atradās tie, kas piedalās mūzikas radīšanā.
Tas nozīmē, ka priekšnesumu laikā māksliniekiem bija jāmēģina vai nu nemitīgi griezties uz riņķi vai arī stāvēt ar muguru pret kādu no skatītāju daļām. Lielākoties pareizajās skatītāju vietās sēdošie dabūja vērot mākslinieku dibenus. Visticamāk tas bija plaģiātisma apkarošanas pasākums. Pavisam vienkārši – ja mūziķis A noskatās mūziķa B uzstāšanos, tad A var nošpikot kaut ko. Bet, ja A redz tikai dibenu, tad neko tur nenošpikos, jo dibenu nokopēt nav viegli. To jums apstiprinās ikviens, kas glābis kopētājā ielūzušu cilvēku. Otrs potenciālais iemesls inovatīvajam izkārtojumam – veroties mūziķu dibenos, vieglāk saprast, ka mūzikas bizness Latvijā ir dirsā.
Kad skatītāji tika informēti par to, ka šoreiz tiks pasniegta arī Dimanta balva, nopriecājos, ka beidzot Jānis Dimants Panorāma būs atvilcies no saviem laukiem. Bet nē, man dimantu nav, un balvu ieguva Raimonds Pauls – Latvijas Kīts Ričards. Par viņu tika parādīts īss video ar dažādiem disku vāciņiem. Lai ietaupītu naudu, video bija ierunājis Guntars Račs. Andra Freidenfelda uzdevums bija vienkārši nolasīt Raimonda Vējoņa apsveikumu, bet, tā kā viņš to darīja savā āksta balsī, šķita, ka prezidents rakstījis apsveikumu pālī. Tad jau ir uz kājām!
Labākā bērnu grupa bija slavenie Big L & Jokers, kas nevarēja ierasties uz balvas pasniegšanu, jo jodelē tūrē Austrijā. Viņi ir veikuši apvērsumu Latvijas mūzikā, jo šo pigoru albumu izdevis nevis Gailītis G vai MICREC, ne pat Nabamusic vai ILoveYou records. Albumu izdevusi Zvaigzne ABC. Kāds varētu viņiem pateikt, ka grāmatām tiek pasniegta cita balva? Pārdomas kā ar kulaka vēzienu aizslaucīja “Jūras akmentiņi” – 6 apmēram vidusskolnieki, kas vēl aizvien iestrēguši 8 gadus vecu puišeļu prātā. 3 no 6 zēniem bija ļoti sliktas cepures, bet priekšnesuma zemo kvalitāti dalīja visi. Pats sliktākais – viņi tiešām griezās uz riņķi, lai būtu aplūkojami pēc iespējas labāk. Iespējams, man nevajadzētu šo it kā bērnu grupu vērtēt kā pieaugušus cilvēkus, jo tā tomēr ir bērnu grupa. Bet kāpēc ir tā, ka dažām bērnu grupām viss sanāk gaumīgi un mīļi, bet citas ir nenormāli sliktas? Iespējams, tāpēc, ka Jūras akmentiņi ir no Ventspils – pilsētas bez cilvēkiem.
Balvu elektroniskajā mūzikā pasniedza MTG vadītāja. Viņa dalījās domās par šo mūzikas žanru: “Elektroniskā mūzika ir un paliek mūzika.” Tāpat arī dāma veica atskatu vēsturē un ieskatu nākotnē, atklājot, ka nemitīgi notiek žanru saplūšana. Gan mūzikā, gan arī elektroniskajos līdzekļos. Piemēram, pirms 30 gadiem elektronika bija putekļu sūcējs, veļasmašīna, tosteris. Tagad jau ir elektroniski plašsaziņas līdzekļi. Un viss mainās. Arī es nolēmu kaut ko izmainīt savā dzīvē, tāpēc pirms gulētiešanas zobus iztīrīju ar putekļu sūcēju. Balvu ieguva Kashuks, kurš sevišķi pateicās Aleksim no ansambļa Carnival Youth par palīdzību. Starpbrīdī noskaidrojām, ka Aleksis iespēlējis ģitāru. Labi, ka paprasījām, citādi domājām, ka Kashuks skatījies Carnival Youth klipus, rēcis un tā iedvesmojies, un tā ir bijusi tā palīdzība.
Kādā mirklī uz skatuves uznāca meitenes ar uzrakstu “COYOTE” – tas ir klubs, kurā vakarā bija jānotiek prominenču rautam. Meitenes bija tērpušās naktskreklos, tādejādi iemiesojot vēlamo kluba apmeklēšanas dreskodu. To neviens nevarēja pārprast, jo viņas Jūras akmentiņu stilistikā griezās uz riņķi tā, lai ikviens varētu apskatīt grandiozos tērpus.
Pirmo cēlienu noslēdza Ainars Virga, kurš šajā inovāciju laikmetā pieturējās pie pārbaudītām vērtībām un uzstājās saulesbrillēs ar dziesmu “Ejam, ejam, ejam, ejam”.
Protams, svarīgākais vakara jautājums bija par to, kurš dabūs balvu par labāko albumu – Sound Poets vai Prāta Vētra. Dabūja pirmie. Kaut arī pati es neesmu baigā starā par Sound Poets mūziku, tomēr par to priecājos, jo biju jau aizmirusi, cik ļoti var krist uz nerviem Prāta Vētra uz skatuves. Starpbrīdī kāds grupas Sound Poets par iegūto popmūzikas albuma balvu dalījās pārdomās īsi un konkrēti: “Nekreņķējies, Elīn!”
Otrajā cēlienā beidzot bija klāt tas, ko gaidīju visu gadu – izcilais orators Toms Jurjevs no SMSCredit. Viņa runas vienmēr ir kā spirdzinošs avota ūdens. Šoreiz viņš pastāstīja, ka Elitu Mīlgrāvi pazīst jau sen. Laikam bijusi pirmā kliente. Tā kā Zelta Mikrofonam 20.jubileja, tad Toms ieradies Elitu apsveikt ar ziedu klēpi. Skaitļi ir viņa dzīve, tāpēc Toms neslēpj, ka atnesis tieši 400 tulpju. Kā bērēs!
Otrajā cēlienā Prāta Vētra saņēma dažas balvas par visdrillētāko dziesmu, klipu un labāko koncertierakstu, kura labākā sadaļa bija Jegora Jerohomoviča izcilā recenzija. Balvu par labāko koncertierakstu pasniedza Olga Rajecka, kas atkal pierādīja, ka ir spalgākās balss īpašniece Latvijā. Tāpat viņa novēlēja mūziķiem lielas tūres. Nu, kā grupai Big L & Jokers, kas tagad jodelē Austrijā. Vēl laba kandidatūra uz labākā koncertieraksta godu bija Guntara Rača 60 gadu jubilejas lielkoncerts, kā arī kaut kāds koncerteksāmens, kas mierīgi varētu saņemt balvu par to vien, ka bija ietrāpījis gandrīz visās nominācijās.
Tomēr sliktāks par “Ziemu apēst” bija Rogas un Jubalta priekšnesums, kurā viņi stāstīja, cik nomināciju un cik balvu bijis dažādiem mūziķiem pēdējo 20 gadu laikā. Tas, ka stāsts nebija interesants, ir skaidrs. Bet tas, ka tajā laikā pa ekrānu skrēja attiecīgā mūziķa bildītes īpaši bezgaumīgo zelta rāmīšos, bija nepiedodami. Paveicās Mielavam, jo nevienu viņa fotku atrast neesot izdevies.
Tā kā esam Eiropā, protams, vienu balvu pasniedza arī ārzemnieks. Tulkotājas kundze norādīja, ka viesis ir no “Finlandia”. Cik man zināms, tas ir šņabis.
Par pacietību balva tika piešķirta grupai Musiqq, jo viņi apmēram pusstundu mierīgi tumsā stāvēja uz skatuves un gaidīja, kamēr visi izrunāsies. Pats priekšnesums, protams, kā vienmēr izcils. Repojošs Vudijs Alens nevar pievilt! Tāpat nepievīla ansamblis Ryga – viņu priekšnesums bija klasiski drausmīgs. Varu pastāstīt arī teiku par šīs grupas rašanos. Kādu rītu “Dzelzs vilka” bundzinieks Mārcis pamodās un domāja: “Vajadzētu uztaisīt kaut kādu nenormāli riebīgu grupu. Tādu, kas nevar patikt nevienam.” Viņš domāja, kas būtu nepieciešams šādai grupai. It kā svarīgi bija, lai gan vizuāli, gan audiāli dominētu bezgaumība. Taču skaidrs, ka ir daži, kam tas tieši patīk. Ko darīt, ko darīt? Un tad bundzinieks Mārcis saprata: “Pareizi! Es dziedāšu! Tas man riktīgi nesanāk!” Tā jau vairākus gadus Ryga sniedz pārliecinoši sliktākos priekšnesumus dažādos lielos pasākumos.
Ceremonijā nebija ieradušies laureāti Dons un Alise Joste. Tas nozīmē, ka viņi uzņemti grupā Big L & Jokers, un šobrīd jodelē savā Austrijas tūrē. Balvu par labāko albumu ieguva ansamblis The Sound Poets, un Jānis Aišpurs, steidzot pēc balvas, pat piedzīvoja orgasmu. Apsveicu!
Pēc ceremonijas noslēguma garderobē atkal ieraudzīju Māri Verpakovski, kurš, šķiet pēdējo stundu laikā bija nosauļojies vēl vairāk. Tā vakars bija ieguvis riņķveida kompozīciju – sākas ar Verpakovski, beidzas ar Verpakovski, olē, olē, olē. Steidzām uz klubu Coyote, kur bija paredzēts bankets. Kad ieradāmies, viss ēdiens jau bija beidzies. Tā tiešām ir 20.dzimšanas dienas svinēšana ar vērienu. Labi, ka vismaz paguvām aplūkot pasākuma atbalstītāja Nissan lieliskās automašīnas. Izskatījās, ka viena no tām ir iebraukusi kluba sienā. Avārijas ugunis arī bija. Tikai tas trijstūrītis nebija uzlikts.
Noslēgumā gribētu sevišķi apsveikt ansambli “Zāle” ar iegūto balvu. Tas ir ansamblis, kas aizkustina pat mani. Protams, ne tik ļoti kā fakts, ka balvu metālmūzikā pasniedza Bīviss un Batheds.
16 komentāri | Komentēt