22 Februāris 2016 @ 21:03
Festivāla “Erots” apmeklējums  
Valentīna dienas rītā saņēmu dāvanu, kurai bija pievienots arī ielūgums uz festivālu “Erots” – vienai personai. Reiz, pirms pāris gadiem, es jau šo festivālu tiku apmeklējusi, konstatējot, ka ne tikai norises vieta, bet arī pats koncepts daudz neatšķiras no Baltijas Grāmatu svētkiem. Tas ir tirdziņš, kur vienā gadījumā masveidā pārdod grāmatas, bet otrā – erotiska rakstura priekšmetus. Tā kā nav pieņemts tirgot ieejas biļetes, piemēram, uz lielveikalu “Mols” vai “Galerija Centrs”, tad šeit apmeklētāju uzmanības kliedēšanai tiek piešauti klāt šādi tādi šovi, lai to vismaz formāli varētu nosaukt par festivālu. Tā nu pakoju telti un guļammaisu, lieku mugurenē alus bundžas un vīkšos doties ceļā.

Sestdienas agrā vakarā mēģinu paspēt uz koncertu par anālo seksu, kas sola norisināties īpašā zālē, kurā ieeja atļauta tikai sievietēm. Diemžēl ierodos nedaudz par vēlu un, ātri apstaigājot arēnu “Ķīpsala”, lekcijas norises vietu tā arī neatrodu. Toties pirms tam piedzīvoju saķeršanos ar apsargu – viņš jautā, kāpēc man somā ir grāmata. Es saprastu izbrīnu par to, ka man somā ir vibrators, jo tos taču jāpērk uz vietas, bet kas vainas grāmatai? Turklāt nupat esmu dzirdējusi reklāmu, kas aicina negulēt ar cilvēkiem, kam mājās nav grāmatu. Man bail, ka drīz viņi sāks piesieties arī somām, tāpēc uzskatu, ka šajā gadījumā esmu rīkojusies gudri un proaktīvi. Drīz vien seko arī otra vilšanās – ir jāmaksā par jakas nodošanu. Kas, to nevar iekļaut biļetes cenā? Nedaudz tālāk pamanu bezmaksas loteriju un domāju, ka šo pasākumu varēja padarīt vēl asprātīgāku, pārvietojot to pie ieejas durvīm un piedāvajot vinnēt jakas vietu garderobē. Drošības pēc izņemu vēl skaidru naudu gadījumam, ja būs jāmaksā arī par tualetes apmeklējumu.

Stress ir pamatīgs, tāpēc iegādājos kokteili ar nosaukumu, kas līdzinās vārdu savienojumam “Dzirkstošais orgasms” vai “Beigu šāviens”, kuru man mulsi pasniedz nepilngadīga paskata bārmenis. Uzmetu paviršu skatu veikalu piedāvājumam un dodos uz zāles galu, kurā nepilngadīga paskata vadītājs piesaka pirmo šovu – trīs seksīgus puišus no Latvijas. Priekšnesumā zēni tēlo skolniekus, kas sajaukuši matemātikas stundu ar fizkultūru un šlipsēs piepumpējas uz galda. Pēc tam uz skatuves no publikas rindām tiek uzvilktas trīs dāmas, kuras ar viņiem kopā dodas iedomu dušā un tāpēc vienīgās izpelnās privilēģiju redzēt plikus krānus. Arī zināma vilšanās, bet pie tā jau esmu paspējusi pierast. Publika vakara sākumā ir pieklājīga – pārsvarā pusmūža pāri, kuri nolēmuši piešaut savai seksuālai dzīvei kādu asumiņu un apzinīgi iegādājas klitora vibratorus vai spāņu mušiņas. To es cienu. Novēroju arī ļoti daudz neparasti īsu kungu un izdaru secinājumu, ka Domburam bijusi taisnība – gariem cilvēkiem nav sevi sevišķi jāpierāda – , kamēr īsiem nekas cits neatliek kā būt vismaz par seksa lietpratējiem. Tāpat kā korpulentiem cilvēkiem vēlams būt omulīgiem un jautriem.


Seksīgo puišu priekšnesums

Seksa rotaļlietu un apģērbu klāsts, gods kam gods, ir pieklājīgs, tikai es kārtējo reizi nespēju saprast, kāpēc visam ir jāizskatās tik lēti un prasti. Pārdevējām ir īsi polietilēna auduma svārki un blondas, cirtotas parūkas, bet lielākā daļa rotaļlietu izskatās pēc tādām, kuru izturība labākajā gadījumā pārdzīvos pirmo rokās paņemšanas reizi. Tas rada ilūziju, ka ar šāda veida seksuālās dzīves atsvaidzināšanu nodarbojas tikai cilvēki, kuri nebija mājās, kad dalīja gaumi, un ir pārāk aprobežoti, lai sevi spētu izklaidēt jebkādā citā veidā. Ir arī daži izņēmumi – piemēram, zīmola “Svakom” produkcija, kas izskatās tik askētiski, cēli un inteliģenti, ka nebūtu kauns tos turēt pat sekcijā – līdzās Riedel vīna glāzēm, rubīna gabalam un Rotko noplēšamajam kalendāram. Reizē domāju par šo rotaļlietu funkcionalitāti, jo liela daļa šķiet paredzēta pāris lietošanas reizēm – pamēģini, kaut kas inčīgs tur ir vai nav, bet tad nomet plauktā un neizmanto biežāk kā fondī trauku vai vingrošanas riņķi ar zilumu radīšanai paredzētiem robiem. Šķiet, tāpēc tās arī sauc par rotaļlietām – arī bērni taču pēc salikšanas parasti zaudē interesi par savu jauno “Lego” komplektu. Varbūt šeit var vilkt paralēles arī ar cilvēkiem, kuri seksuālās dzīves atsvaidzināšanai viens otru neizmanto vairāk par vienu vai – maksimums – divām reizēm. Tomēr arī šeit ir sastopami izņēmumi – vibrators, piemēram, man liekas salīdzinoši jēgpilns priekšmets. Vismaz jāuzteic pārdevējus par to, ka viņi pārsvarā liek apmeklētājus mierā un palīdz tikai brīžos, kad tiek lūgti to darīt.


Seksa rotaļlieta

Tikmēr zālē jau sākuši ierasties koķetu meiteņu pāri un viegli uzvilkti vecpuiši ar aliņiem rokās. Joprojām nemanu nevienu, kas līdzīgi man būtu ieradies cēlā vientulībā. Solidāri arī paņemu alu un dodos skatīties kailās jogas šovu, kas norisinās pirmoreiz “Erota” vēsturē. Jogas meitenēm atšķirībā no seksīgajiem zēniem kauns ir tukša vieta, tāpēc viņas ir plikas jau pēc pusminūtes. Fonā skan iedvesmojoši saukļi par to, cik brīnišķīgi ir dzīvot harmonijā ar savu kailo ķermeni, nospriežu, ka tas nav pārāk seksīgi un dodos prom. Nedaudz vēlāk pie fetiša tērpu stenda ieraugu pirmo pazīstamo cilvēku – savu kādreizējo klases audzinātāju ar, pieļauju, dzīvesbiedru. Nospriežu, ka šī nebūt nav ērtākā vieta, kur pārrunāt, kā man tagad iet un vai būšu uz skolas salidojumu, tāpēc ātri tinos prom.


Iespēja laimēt privāto deju

Beidzot aiz aizslietņiem kaut kādā stūrī esmu atradusi to īpašo telpu tikai sievietēm, kur tieši tajā brīdī norisinās lekcija par seksu atvaļinājumā krievu valodā. Noskaidroju, ka, dodoties šopingā, piemēram, uz Turciju, ir jāaicina vīrs līdzi pārģēbšanās kabīnē, jo tad viņš pieņems, ka citi pircēji domā – jums tur ir sekss – un piedzīvos vismaz teorētisku erekciju. Vēl ir jānodarbojas ar seksu pludmalē un citās publiskās vietās, kur jūs to iespējamās atpazīstamības dēļ neatļautos darīt dzimtenē. Tas ir ok, ņemšu vērā. Abās zālēs ir arī citi izklaides piedāvājumi par atsevišķu samaksu – rodeo stila jāšana uz plastmasas buļļa, privāta deja, dzīvā seksa izrāde, iespēja nofočēties uz milzīga krāna un džeks, kas tukšai zālei repo kaut ko par unikālu selfiju, ko viņš uzņēmis. Nolemju, ka šeit pavadītās divas stundas ir pieklājīgs rādītājs, novācu telti un pametu festivālu. Atceļā sastopu daudz pāru un kompāniju, kas pirms ieejas nolēmuši iesildīties, malkojot klasisko kokteili, kurā viskija vai šņabja garšas nianses palīdz izgaršot no plastmases pudeles virsū uzgāzta limpene Schweppes.
Labākās festivāla atmiņas – par tualeti tomēr nebija jāmaksā.
 
 
( Post a new comment )
Papuass[info]papuass on 23. Februāris 2016 - 12:25
"Tā kā nav pieņemts tirgot ieejas biļetes, piemēram, uz lielveikalu “Mols” vai “Galerija Centrs”"...

Kādreiz bija jāmaksā par ieeju Sporta pils tirdziņā. 10 santīmi, ja nemaldos.
(Atbildēt) (Link)