“7 stāsti par mums” ir sociālās kampaņas viģiki, kuru mērķis ir sabiedrībai ieborēt, ka veci cilvēki, geji, čigāni, melnādainie, musulmaņi, invalīdi, dzejnieki un sievietes ir tādi paši cilvēki kā mēs, un viņus vajag integrēt savā barā, nevis izstumt. Nav ne jausmas, kāpēc izvēlēts tieši cipars “7”, varbūt vienkārši tāpēc, ka tas ir ļoti maģisks. Numeroloģijas zinātne gan apgalvo, ka “nevienam citam skaitlim nepatīk tik daudz laika pavadīt vienam pašam”, kas, iespējams, ir netieša norāde uz to, ka mums, normālajiem cilvēkiem, pārāk patīk vārtīties pašiem savā barā, bet vajag būt kā cipariem 1, 2, 3, 4, 5, 6, 8, 9 – sabiedriskākiem. Jāizsaka gan nožēla, ka nav tverti plašāki integrācijas horizonti un zem saukļa “Saskati cilvēku, nevis stereotipu!” neparādās, piemēram, bezpajumtnieki. Vai Jānis Iesalnieks un Augusts Brigmanis.
Nav jābūt prātvēderam, lai nonāktu pie secinājuma, ka lielākā daļa sociālo reklāmu vispār ir pilnīgi bezjēdzīgas. Es ticu, ka reklāma var likt nopirkt cilvēkam snikeru, izvēlēties Volkswagen das auto vai aiziet uz Coldplay koncertu, bet ne jau pārstāt sist bērnus, dzert pa ūkstiem sagrābstītu alkoholu vai sākt maksāt nodokļus. Lielākoties sociālajām kampaņām ir divi mērķi – ievilkt iluzoru ķeksīti ailītē “kaut ko mēs lietas labā darām” un/vai atsevišķos gadījumos ļaut reklāmas aģentūrām padročīt par savu izcilo radošo risinājumu, kas diemžēl nekā neietekmē cilvēku paradumus. Izņēmums varētu būt, piemēram, CSDD iebiedēšanas kampaņas, kuru veiksmes pamatā ir apstākļi, ka braukšana dzērumā ir nejaušība/izlaidība, nevis kaut kas tik apziņā dziļi iesakņojies kā nekontrolēta agresija, dzīvesstils vai pārliecība. Tāpat arī vienkārši tas, ka šajā gadījumā ir viegli uzskatāmi parādīt neadekvātās rīcības sekas – pāršķelsi apreibušo galvu un – ar Dievu, dzīve! – , pintiķi.
Integrācijas kampaņas šajā ziņā nav gluži tik liels šāviens tukšā gaisā – ticu, ka lielākajai daļai sabiedrības tomēr tolerances trūkums pret atsevišķām sabiedrības grupām nav pārliecība vai dzīvesstils. Tas ir vienkārši stulbums. Tomēr kaut kā mūsu pēdējie mēģinājumi šajā žanrā izskatās tā, it kā tos būtu veidojis Agris Semēvics – gaisā uzvirmo “Spice girls” dezodoranta aromāts un uz palodzes nopīkst peidžeris. Piemēram, kampaņā “Savi cilvēki” tika izmantots paņēmiens, kas savā arhaiskumā pielīdzināms portālam draugiem.lv – Jānis Palkavnieks bija noķēpājis melnu seju kā āfrikānim, Igo uzlicis galvā ķīniešu cepuri, bet kamaniņbraucēja Elīza Tīruma pārģēbusies par ukrainieti. Šis akts tika pieteikts kā “trešo valstu pilsoņu integrācija”. Jāpiezīmē, ka kampaņa bija ne tikai izcili debila, bet arī sniedza jaunas zināšanas par to, kas uzskatāmas par tipiskākajām trešās pasaules valstīm: Ukraina, Ķīna un tā valsts, kur dzīvo āfrikāņi.
Kampaņa “7 stāsti par mums” veidota Raiņa un Aspazijas gada pamanāmākā notikuma “Domas spēks” un televīzijas raidījuma “Dzīve krustcelēs” simbiozes estētikā. No pirmā tā pārņēmusi bezjēdzīgumu, bet no otrā – nepieklājīgi stereotipiskās situācijas, kuras iedzīvinātas dialogos, kas līdzinās tiem, kādos siltās pēcpusdienās vasarnīcas pagalmā sarunājās manas un draudzenes bārbijas. Katra video sākumā papļāpā kāds īsts cilvēks, kas ar tolerances trūkumu pret sevi saskāries reālajā dzīvē, lai mēs, nedod dies, nepadomātu, ka problēma ir iluzora. Tālāk īsfilmā jau iesaistās aktieri, saskrējušies palielākā kompānijā kādā sapulcē, pusdienu pārtraukumā vai ģimenes viesībās. Kopā viņi izspēlē centrālo notikumu – metafizisku dialogu, pēc kura pār skatītāju nāks apgaismība un atsvabināšanās no aizspriedumu važām. Kompānija parasti sastāv no upura, ļaundara un “pārējiem”, kuri pakāpeniski atklājas, nostājoties vienā vai otrā pusē. Sarunas beigās “pārējie” kļūst vienoti, bet savā pārliecībā, upura argumentu uzveikts, salūzt pat ļaundaris. Labais ir uzvarējis! Kā pasakā! Diemžēl šie dialogi drīzāk liek nopirkt snikeru, nekā aizdomāties. Epizodiski klipos novērojamas arī poētiskas atkāpes – piemēram, pirmajā ainā sievietei tuvredzīgas ir ne tikai acis, bet arī smadzenes, par ko liecina jau video rullīša nosaukums: “Kā izārstēt dvēseles tuvredzību?”. Vienīgi tad, ja sievietes acīm patiešām būtu mīnus deviņas dioptrijas, viņu pat ļoti tolerants cilvēks drīzāk uzskatītu par aklu, tāpēc īstajā dzīvē atteikumu īrēt dzīvokli saņemtu angliski runājošs gaismas pleķis, nevis melnādains vīrietis. Vēl mani sajūsmināja, ka nu jau nedrīkst teikt ne tikai “čigāns”, bet arī “roms”. Turpmāk, ja man vajadzēs atbildēt uz jautājumu: “Kāda ir Dzintara Čīčas tautība?”, zināšu, ka pareizā atbilde ir: “savējais”, “mūsējais” vai “Latvijas pilsonis”. Vai tiešām ir jāatbalsta sabiedrības stereotipu rezultātā izveidojies kauns par to, ka tava tautība vispār tiek nosaukta vārdā?
Sākumā bažas rada šo klipu mērķauditorija – Satori.lv vai pat ikdienas Twittera lasītājam šis vēstījums diezvai sniegs kādu jaunu pienesumu. Drīzāk rosinās pasmīkņāt par kvalitāti un uzdot jautājumu: “Cik tad no mūsu naudiņas par šo atkal iztērēts?”. Internetā katru viģiku noskatījusies apmēram pusotra štuka – tik, cik vidēji normālas prozas grāmatas tirāža Latvijā. No portāla Facebook komentāru sadaļas gan man palaimējās uzzināt, ka klipi patiesībā domāti Džeimsa Bonda filmas apmeklētājiem un skolu audzēkņiem. Tātad šīs ir sabiedrības grupas, ar kuriem komunikācijā, kā uzskata Jura Podnieka studija (klipa veidotāji), vislabāk izmantot primātu valodu. Ko šajā valodā var uzzināt no klipiem?
1) Melnādains vīrietis var būt arī labs acu ārsts
2) Visi musulmaņi nav teroristi
3) Invalīda rati ir smagi
4) Ne visi čigāni zog un prot burties
5) 60 gadu vecs cilvēks ir spējīgs strādāt
6) Nesapratu
7) Sieviešu dzeja nav sliktāka par vīriešu.
Ja man būtu jātaisa šādi rullīši, es jau nu spiestu uz emocijām – mēģinātu likt identificēties, burtiski nonākt šī cilvēka ādā un pašam sajusties izstumtam. Nevis solidaritātes vārdā nokrāsojot melnu seju, bet parādot, kā skolā sit tavu bērnu, trolejbusā nepalaiž apsēsties māti vai seksīgs džeks/meitene izsmej tavu tizlo blūzi. Tas tikai ašs piemērs, ne jau man te naudiņu deva šīs kampaņas veidošanai. Piemēram, paģirās skatoties lietuviešu ekvivalentu par šo tēmu, es gandrīz sāku raudāt. Nezinu, kādas paģiras man būtu jāpiedzīvo, lai raudātu pie kāda no šiem klipiem.
Nav jābūt prātvēderam, lai nonāktu pie secinājuma, ka lielākā daļa sociālo reklāmu vispār ir pilnīgi bezjēdzīgas. Es ticu, ka reklāma var likt nopirkt cilvēkam snikeru, izvēlēties Volkswagen das auto vai aiziet uz Coldplay koncertu, bet ne jau pārstāt sist bērnus, dzert pa ūkstiem sagrābstītu alkoholu vai sākt maksāt nodokļus. Lielākoties sociālajām kampaņām ir divi mērķi – ievilkt iluzoru ķeksīti ailītē “kaut ko mēs lietas labā darām” un/vai atsevišķos gadījumos ļaut reklāmas aģentūrām padročīt par savu izcilo radošo risinājumu, kas diemžēl nekā neietekmē cilvēku paradumus. Izņēmums varētu būt, piemēram, CSDD iebiedēšanas kampaņas, kuru veiksmes pamatā ir apstākļi, ka braukšana dzērumā ir nejaušība/izlaidība, nevis kaut kas tik apziņā dziļi iesakņojies kā nekontrolēta agresija, dzīvesstils vai pārliecība. Tāpat arī vienkārši tas, ka šajā gadījumā ir viegli uzskatāmi parādīt neadekvātās rīcības sekas – pāršķelsi apreibušo galvu un – ar Dievu, dzīve! – , pintiķi.
Integrācijas kampaņas šajā ziņā nav gluži tik liels šāviens tukšā gaisā – ticu, ka lielākajai daļai sabiedrības tomēr tolerances trūkums pret atsevišķām sabiedrības grupām nav pārliecība vai dzīvesstils. Tas ir vienkārši stulbums. Tomēr kaut kā mūsu pēdējie mēģinājumi šajā žanrā izskatās tā, it kā tos būtu veidojis Agris Semēvics – gaisā uzvirmo “Spice girls” dezodoranta aromāts un uz palodzes nopīkst peidžeris. Piemēram, kampaņā “Savi cilvēki” tika izmantots paņēmiens, kas savā arhaiskumā pielīdzināms portālam draugiem.lv – Jānis Palkavnieks bija noķēpājis melnu seju kā āfrikānim, Igo uzlicis galvā ķīniešu cepuri, bet kamaniņbraucēja Elīza Tīruma pārģēbusies par ukrainieti. Šis akts tika pieteikts kā “trešo valstu pilsoņu integrācija”. Jāpiezīmē, ka kampaņa bija ne tikai izcili debila, bet arī sniedza jaunas zināšanas par to, kas uzskatāmas par tipiskākajām trešās pasaules valstīm: Ukraina, Ķīna un tā valsts, kur dzīvo āfrikāņi.
Kampaņa “7 stāsti par mums” veidota Raiņa un Aspazijas gada pamanāmākā notikuma “Domas spēks” un televīzijas raidījuma “Dzīve krustcelēs” simbiozes estētikā. No pirmā tā pārņēmusi bezjēdzīgumu, bet no otrā – nepieklājīgi stereotipiskās situācijas, kuras iedzīvinātas dialogos, kas līdzinās tiem, kādos siltās pēcpusdienās vasarnīcas pagalmā sarunājās manas un draudzenes bārbijas. Katra video sākumā papļāpā kāds īsts cilvēks, kas ar tolerances trūkumu pret sevi saskāries reālajā dzīvē, lai mēs, nedod dies, nepadomātu, ka problēma ir iluzora. Tālāk īsfilmā jau iesaistās aktieri, saskrējušies palielākā kompānijā kādā sapulcē, pusdienu pārtraukumā vai ģimenes viesībās. Kopā viņi izspēlē centrālo notikumu – metafizisku dialogu, pēc kura pār skatītāju nāks apgaismība un atsvabināšanās no aizspriedumu važām. Kompānija parasti sastāv no upura, ļaundara un “pārējiem”, kuri pakāpeniski atklājas, nostājoties vienā vai otrā pusē. Sarunas beigās “pārējie” kļūst vienoti, bet savā pārliecībā, upura argumentu uzveikts, salūzt pat ļaundaris. Labais ir uzvarējis! Kā pasakā! Diemžēl šie dialogi drīzāk liek nopirkt snikeru, nekā aizdomāties. Epizodiski klipos novērojamas arī poētiskas atkāpes – piemēram, pirmajā ainā sievietei tuvredzīgas ir ne tikai acis, bet arī smadzenes, par ko liecina jau video rullīša nosaukums: “Kā izārstēt dvēseles tuvredzību?”. Vienīgi tad, ja sievietes acīm patiešām būtu mīnus deviņas dioptrijas, viņu pat ļoti tolerants cilvēks drīzāk uzskatītu par aklu, tāpēc īstajā dzīvē atteikumu īrēt dzīvokli saņemtu angliski runājošs gaismas pleķis, nevis melnādains vīrietis. Vēl mani sajūsmināja, ka nu jau nedrīkst teikt ne tikai “čigāns”, bet arī “roms”. Turpmāk, ja man vajadzēs atbildēt uz jautājumu: “Kāda ir Dzintara Čīčas tautība?”, zināšu, ka pareizā atbilde ir: “savējais”, “mūsējais” vai “Latvijas pilsonis”. Vai tiešām ir jāatbalsta sabiedrības stereotipu rezultātā izveidojies kauns par to, ka tava tautība vispār tiek nosaukta vārdā?
Sākumā bažas rada šo klipu mērķauditorija – Satori.lv vai pat ikdienas Twittera lasītājam šis vēstījums diezvai sniegs kādu jaunu pienesumu. Drīzāk rosinās pasmīkņāt par kvalitāti un uzdot jautājumu: “Cik tad no mūsu naudiņas par šo atkal iztērēts?”. Internetā katru viģiku noskatījusies apmēram pusotra štuka – tik, cik vidēji normālas prozas grāmatas tirāža Latvijā. No portāla Facebook komentāru sadaļas gan man palaimējās uzzināt, ka klipi patiesībā domāti Džeimsa Bonda filmas apmeklētājiem un skolu audzēkņiem. Tātad šīs ir sabiedrības grupas, ar kuriem komunikācijā, kā uzskata Jura Podnieka studija (klipa veidotāji), vislabāk izmantot primātu valodu. Ko šajā valodā var uzzināt no klipiem?
1) Melnādains vīrietis var būt arī labs acu ārsts
2) Visi musulmaņi nav teroristi
3) Invalīda rati ir smagi
4) Ne visi čigāni zog un prot burties
5) 60 gadu vecs cilvēks ir spējīgs strādāt
6) Nesapratu
7) Sieviešu dzeja nav sliktāka par vīriešu.
Ja man būtu jātaisa šādi rullīši, es jau nu spiestu uz emocijām – mēģinātu likt identificēties, burtiski nonākt šī cilvēka ādā un pašam sajusties izstumtam. Nevis solidaritātes vārdā nokrāsojot melnu seju, bet parādot, kā skolā sit tavu bērnu, trolejbusā nepalaiž apsēsties māti vai seksīgs džeks/meitene izsmej tavu tizlo blūzi. Tas tikai ašs piemērs, ne jau man te naudiņu deva šīs kampaņas veidošanai. Piemēram, paģirās skatoties lietuviešu ekvivalentu par šo tēmu, es gandrīz sāku raudāt. Nezinu, kādas paģiras man būtu jāpiedzīvo, lai raudātu pie kāda no šiem klipiem.
13 komentāri | Komentēt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}