15 Novembris 2015 @ 01:03
Saskaņas kongress  
Sestdienas rītā es nezināju, ko darīt, tāpēc iesēdos pēc citramona dvakojošā 2.autobusā un devos uz partijas “Saskaņa” kongresu. Ar laiku autobusā valdošo citramona aromātu novērsa urīna tanīni, kas pavīdēja, kad vairāki kungi iesēdās transporta līdzeklī, lai ieturētu sestdienas branču. Viņu ēdienkartē dominēja kokteilis “Džons”. Kāds cits vīrietis jau bija absolvējis branču un ieņēmis aizmugurējos autobusa sēdekļus, lai baudītu naktsmieru.

Kaut arī kongresā bija vairāk nekā 650 delegātu, partija visiem spēkiem centās saglabāt intīmu atmosfēru. Piemēram, gaitenī pie “Ziemeļblāzmas” aktu zāles bija ierubīts sarkans intīmais apgaismojums. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc, piemēram, Dolgopolova kungs bija ņēmis piemēru no Grēviņa 2009.gadā un iekštelpās staigāja saulenēs. Negaidīju, ka intīmo atmosfēru varētu paspilgtināt Latvijas himna, bet, tā kā to izpildīja Samanta Tīna, tas bija neizbēgami. Īstenībā lieliska izvēle! Esot bijis arī paredzēts koncerts, bet tas Parīzes teroraktu dēļ atcelts.

Sapulci vadīja Nils Ušakovs un samiegojies Jānis Urbanovičs, kas savu sagurumu mēģināja slēpt aiz ziedu krāvuma, kas rotāja troni.

Kongresu apmeklēja vesela kaudze ārzemju sociķu, jo Saskaņa sākusi pīties ar PES – tā ir tāda Eiropas sociķu apvienība. Un tad viens pēc otra tribīnē kāpa viesi no Rumānijas, Vācijas un terepere, lai norunātu pilnīgi vienādas runas. Sevišķu atbalstu izpelnījās lietuviešu sociķis, kas uzsāka runu latviski, tamdēļ ik pēc katra teikuma “Ziemeļblāzmas” aktu zāli piedārdināja kvēlas ovācijas. Runa bija ieturēta riņķveida stilistikā – sākās latviski, turpinājās angliski, tad daži teikumi krieviski, tad atpakaļ pie angļu valodas un visubeidzot atvadu vārdi tika sacīti latviski. Piemēram sekoja arī citi – runas nemitīgi peldēja starp latviešu un krievu valodu.

Ja šodien medijiem nebūtu, ko darīt, portālos rotātos virsraksti “Ušakovs asi nosoda valdības darbu”, bet tā nenotika, kaut arī Nils no visas sirds centās nosodīt. Piemēram, norādīja, ka visi tie Krivades “bļaģ” vijeboni notikuši tāpēc, lai novērstu sabiedrības uzmanību no svarīgākām lietām. To gan es vairāk uztvēru kā atzīšanos, kāpēc Nils pats tik aktīvi iesaistījies dzejas epopejā.

Protams, Nils nepakautrējās palielīties par lieliskajiem panākumiem Rīgas domē, kas esot sasniegti, saglabājot finansiālo stabilitāti. Te jāpaskaidro, ka optimistiskākie cilvēku stāvokli, kad finanses ir stabilā dirsā, sauc par finansiālo stabilitāti. Liels prieks tiek pausts par lielisko sadarbību ar Andri Ameriku – kopīgi sasniegts ultradaudz. Es sevišķi gribētu uzteikt veiksmīgo cīņu ar korupciju – to lieliskais tandēms ir iznīcinājis ar atombumbas spēku.

Par kongresu nevar runāt, nepieminot ēdienu – Maslova piramīdas pamatu. Pērn partija nebija uzlikusi neko. Šīs nedēļas vidū saņēmu e-pastu no Igora, kas plašākai sabiedrībai pazīstams kā Partybomzis. Viņš mani informēja, ka uz Saskaņas kongresu neieradīsies. Kaut arī šķita dīvaini, ka viņš mani par to informē, tomēr tam nepievērsu baigo uzmanību. Šodien sapratu – viņš pravietiski mani mēģināja pasargāt no vilšanās. Partija nebija uzlikusi pilnīgi nekādu paiku. Tāpat tas bija arī pērn, bet tad vismaz vaļā bija kafejnīca, kur kaut ko var nopirkt. Šoreiz arī tā bija ciet. Nopietni? Jā, nopietni!

Ja kāds vēl nav sapratis manu sašutumu par nepienācīgu cienastu šādos pasākumos, tad paskaidrošu. Pirmkārt, kā atzina arī Lielais Nils, daudzi cēlušies četros no rīta, lai atbrauktu no visādiem Ciblas novadiem. Ir normāli cilvēkus pēc gara ceļa sagaidīt ar kaut nelielu cienastu un kafiju, un tēju. Otrkārt, tad, kad viens cilvēks nolemj satikt sen neredzētu paziņu, ir normāli, ja viņi dodas kopīgi paēst vai piepist mūli. Kaut kas vienmēr ir uz galda. Tā cilvēki dara. Vēl piebildīšu, ka tieši slāviskākās sabiedrībās vēlme paēdināt ciemiņu līdz ūkai parasti pat ir spēcīgāka nekā tīrā baltiešu ģimenē. Vai cienasta neesamība kaut ko baigi praktiski maina? Sevišķi ne, gan jau neviens gastrītu no tā nenoraus, vienīgi tas ir tāds stulbs žests. Tas ir līdzīgi kā pa pastu saņemt beigtu žurku – it kā pohuj, jo tā žurka neko nevar nodarīt. Bet kaut kā stulbi tomēr.

Cienasts nav tik svarīgs gadījumos, ja sen neredzētie paziņas satiekas pa ģēlu un viņiem ir kopīgs darbs, kas jāizdara. Diemžēl arī tā šeit nebija. Kongresā it kā pat bija jāpārvēl partijas valde un priekšnieks. Parasti valdi partijās vēl apmēram šādi: ir, teiksim, 15 kandidātu, bet valdē ir 10 vietu, slēgtā balsojumā delegāti uzraksta, kuri 10 kandidāti viņiem patīk vislabāk, un 10 vispatīkamākie iekļūst valdē. Visbiežāk tas nozīmē, ka valdē paliek daži vecajie, bet klāt nāk arī kāds jaunais. Saskaņai ir citādi: tiek uzreiz piedāvāti 10 valdes locekļi, un atklātās vēlēšanās, paceļot mandātu, ir jānobalso par vai pret. Laikam jau, ja partijas statūtos rakstīts, ka viņi valdi vēl šādi, tad tā drīkst darīt. Vienīgi šāda izvēle daudz ko pasaka par pašu partiju un demokrātiju tajā.

Tātad visi balsojumi šajā kongresā bija tāds joks, ka nebija pat jēgas skaitīt, cik balso pret, cik balso par, cik Šrēdingera kaķēna labākajās tradīcijās balso par un pret vienlaicīgi un cik cilvēku mandātu izmanto sejas vēdināšanai.

Ēdiena nav, balsojumi ir butaforiski. Ko vēl var darīt kongresā? Vēl var teikt runas. Šo iespēju izmantoja ne tikai Lielais Nils un Miegainais Urbanovičs, bet arī tāds eksotisks tēls kā Pēteris Krīgers. Kas nākamais? Egīla Baldzēna atgriešanās? Debašu dalībnieki man atgādināja grupu Counting Crows – it kā dzirdēts nosaukums, bet, ja tā padomā, nezini, kas tie tādi ir. Jānis Urabnovičs novēroja, ka visās uzrunās partijas biedri rāda simbolus. Labi, ka es šos simbolus neredzēju.

Vienīgā saturīgā uzruna bija sociologam Arnim Kaktiņam, jo viņš runāja par skaitļiem un ģēlu. Runai tiešām nebija ne vainas, taču kaut kā likās, ka šī varbūt nav auditorija, kas varētu saprast tādu terminus kā “statistiskās kļūdas koridors”.

Vai es gadījumā Saskaņas biedrus nevērtēju par zemu? Nē. Vienā mirklī tika paziņots, ka ārzemju viesiem nu jāiet uz citu zāli runāt par savām lietām, bet Latvijas delegātiem jāpaliek, lai turpinātu iesākto. Tad visi cēlās, lai atstātu zāli. Gan Ušakovs, gan Urbanovičs vairākas reizes dažādās valodās mēģināja klātesošajiem delegātiem paskaidrot, ka zāle jāpamet tikai ārzemju viesiem, bet viņi palika nesaprasti. Ja viņi nespēja apgūt atšķirību starp “palikt” un “nepalikt”, esmu droša, ka līdz izpratnei par statistiskās kļūdas koridoru viņiem vēl garš ceļš ejams.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sadabūt visus atpakaļ zālē tika izteikti draudi: kongress tūliņ par turpināšoties ar mandātu komisijas ziņojumu, un cerams, ka tas visiem liks izjust kaunu un atgriezties zālē. Tas mani ieintriģēja ne pa jokam. Kas būs tā apkaunojošā informācija, kas visus atsēdinās? Vai tiks atklāts, kurš delegāts piekakājis bikses? Varbūt atklātībā parādīsies partijas zoofilu saraksts? Pats par sevi tas nebūtu nekas sensacionāls, vienīgi jocīgi, ka par to ziņotu mandātu komisija. Tomēr manas gaidas netika piepildītas – mandātu komisija nāca klajā ar negaidītu atziņu, ka kongress ir lemtspējīgs. Brīnumainā kārtā tas delegātos tiešām radīja tādu kauna sajūta, ka tūliņ pat visi bija atpakaļ savās vietās kā tādi nevainīgi skolas puikas.

Kad man apnika klausīties runas, nolēmu aiziet paskatīties, ko dara tie ārzemju viesi. Biju domājusi, ka viņi sēž kafenē un pārrunā sociķu lietas. Tas, ka kaut kam būs jābūt bufetē, bija skaidrs, jo pirmīt tur gozējās lieli bulku maisi. Devos meklēt ārzemju viesus. Ieskatījos tualetē – tur viņu nebija. Toties tur satiku meiteni, kas kongresa sākumā mani laipni sveicināja un uzdāvināja kladīti. Viņa norādīja uz noslēpumainām durvīm un sacīja, lai droši eju iekšā. Tā bija galvu reibinoša pieredze. Pavēru durvis un nonācu Nārnijā. Tur lielas zāles vidū bija novietots galds, pie kura sēdēja kādi 15-20 purni. Neuzkrītoši ieiet zālē nebija iespējams, jo neviena cita tur nebija, tāpēc uzkrītoši iegāzos zālē, lai apsēstos maliņā un noklausītos, kā kungi un dāmas pārrunā Šengenas zonas galu. Atmosfēra bija spocīga, ko sevišķi paspilgtināja atbalss. Borisa Cilēviča (vēl viens Counting Crows džeks) runas laikā tā sāka mest tādas cilpas, ka vairs neko nevarēja saprast.

Vispār Saskaņai baigi nepaveicās. Protams, šajā sestdienā neviens medijs baigi nemetās uz šo kongresu, jo bija nozīmīgākas lietas, ko darīt. Bija ieradušies mazāk latviešu mediju nekā pagājušajā nedēļā liberasta Pūces 80 cilvēku kongresā. Par krievu medijiem gan nezināšu teikt, jo viņus vienkārši pēc purna nepazīstu. Tāpēc var uzskatīt, ka Texxxtu reportāža ir izcili ekskluzīva. Tāpat kā “Ziemeļblāzmas” kafejnīca, kuras durvis kongresa beigās, kad cerēju nopirkt kafiju, rotāja uzraksts “Slēgts pasākums”. Tā arī nesapratu, kas piedalījās slēgtajā pasākumā, ja sapulce tika pat saīsināta, lai visi varētu steigt nolikt ziedus pie Francijas vēstniecības.



EK un tukšums. Foto - Ģirts Zvirbulis
 
 
( Post a new comment )
(Anonīms) on 25. Novembris 2015 - 08:31
Kā vienmēr - kā ar āmuru naglai pa galvu. Baudāms teksts.
(Atbildēt) (Link)