Imants “nav ko darīt, iztulkošu Korānu” Kalniņš uzraksta vēstuli visiem latviešiem. Uz to publiski reaģē Ivars “saprāta balss” Ījabs, Aivars “pēdiņas” Ozoliņš un Didzis “alus, alus, alus” Melbiksis. AK un SM rezumēs visu minēto kungu pārdomas šai sakarā.
Imants Kalniņš nolemj iemēģināt roku publiskajā runā un sacer atklātu vēstuli (tas nozīmē, ka to publicē presē, šai konkrētajā gadījumā – avīzē “Neatkarīgā Rīta Atmoda”). Tās vēstījums ir poēzijas paraugstunda – teiksmains, gruzīgs un liegu ablomu izraisošs, nevis kaut kāds smeldzīgs „Dūdieviņš”, kā pavadījumā salīt pie Cēsu estrādes.
Atkāpe no texxxta – latviešu valodas skolotāja AK vienmēr, kad viņa domrakstā pieminēju vietniekvārdu „mēs”, teica: „Kas esam tie „mēs”? Komunisti?”. Tāpēc uzreiz paskaidrosim, ka šoreiz visi „mēs” atkarībā no konteksta apzīmēs „latviešu tautu” vai arī AK un SM.
Vēstules sākumā Imants min, ka kāds nezināms ļaundaris ir sagriezis latviešu ceļa rādītājus, lai gan pats vēl pirms daudziem gadiem bija pārliecināts, ka vienīgais virziens, kur jāskatās tautai, ir uz piena ceļu virs galvas vai arī jāpaprasa gulbītim (nejaukt ar Māri Gaili). Taču tagad situācija ir mainījusies, un, lai gan noorientēties metaforu pārsātinātajā tekstā (turklāt bez ceļa rādītājiem) ir grūti, mums iznāca šāds rezumē – mēs (tauta) esam aitu bars, kuru pa ātrgaitas šoseju dzen uz mauriņu ar citronkokiem, taču beigās tas izrādās purvs ar brūnganu žļurgu, kuram apkārt ir federatīvs aploks. Šķiet, ka pats Imants gan ir bijis viens no lielākajiem auniem šo aitiņu barā, jo uzskatījis, ka pievienošanās SAVIENĪBAI sniegs nereālāko suverenitāti. Tas ir tikpat absurdi, kā uzskatīt, ka patiesi brīvs no pasaulē valdošā materiālisma kulta jutīsies bez naudas kontā vai arī patiesu neatkarību no vecākiem iegūsi apprecoties.
Imants arī savulaik noskatījies izrādi „Vadonis”, tāpēc uzskata, ka nacionālo eposu „Lāčplēsis” būtu jāpārsauc Kārļa Ulmaņa vārdā, jo, pirmkārt, tā tiktu izrādīts pienācīgais gods, otrkārt, tad divdomīgais nosaukums vairs neaizvainotu viņa mīļāko rakstnieku Vili Lāci. Tālāk Imants piever acis un (jūtas) atkal kā toreiz – PSRS – , kad tēvišķais dzelzs priekškars kā ložu necauršaujams baldahīns aizsargāja mūsu tautas garīgo šūpuli (mēģinām pārspēt komponistu metaforu ekvilibristikā) pret Rietumu asiņaino moskītu uzlidojumiem. Taču tagad mēs (tauta) izliekamies neredzam savas šaušalīgās pumpas un tikai pērkam Eiropas Savienības ražotos mākslīgā iedeguma krēmiņus, lai pilnvērtīga un skaista būtu nevis mūsu nākotne, bet gan mēs paši. Beigās Imants parāda, ka viņam tiešām nav pilns rublis (ne eiro), jo apgalvo, ka tuvākie līdzgaitnieki Latvijai turpmākajā futūristiskajā virzībā varētu būt cienījamie valstsvīri Vladimirs „Pussy riot” Putins un Aleksandrs „Saša Barons Koens” Lukašenko, taču pēc tam uzsver, ka vēlas brīvību savus suverenitātes ierobežojumus apstrīdēt Satversmes tiesā. Domāju, ka uz šo Imanta izteikumu reaģēsim kā lielākā daļa Latvijas inteliģences – ar klusuma brīdi. Turklāt atgādināsim, ka šo visu neizpratnes pilno vēstuli ir rakstījis cilvēks, kurš pats daudzus gadus ir bijis Saeimas deputāts un tātad daudz tuvāk iespējai kaut ko mainīt nekā lielākā daļa no mums – AK un SM.
Pirmais, atskaitot Tvitera bruņiniekus, visredzamāk reaģē Ījabs Satoros. Savu reakciju viņš tieši arī sāk ar pārmetumu par reakciju trūkumu. Te it kā varētu drusku runāt pretī – vai tad tieši nav zajebis, ka visādi pekstiņi vairs necenšas reaģēt uz katru absurdu, tādejādi sviestu padarot par lielu notikumu? Kūtrums nemaz nav tik slikts. Ja tas pats Kalniņš būtu bijis kaut nedaudz kūtrāks, nebūtu tik daudz izblamējies. Bet vispār, sacīsim godīgi, tas Ījaba komentārs ir diezgan garlaicīgs, jo kopumā jau tāds normāls. Ja viņš izrādītu interesi ņemt dalību Textos, mēs droši vien pat piekristu, jo kvalitatīva garlaicība – tas ir jaunais forši!
Daudz vairāk sarosīties liek Aivara Ozoliņa komentārs IRočkā, jo tie nekad vispār pasaulē nav garlaicīgi. Kāds ir Aivara noslēpums? Droši vien tāds pats kā Sudoku spēles noslēpums. Katrā ziņā, pat ja Ozo apskatītā tēma īpaši neinteresē, mūs vienmēr ļoti interesē saskaitīt, cik reizes rakstā viņš atkal būs lietojis “pēdiņas” (23 reizes rakstā par Imanta vēstuli). Aivaram arī drusku besī Inguna “nelien manā Bībelē” Sudraba, tāpēc viņš izmanto izdevību arī tai pie reizes kaut ko iedzelt par viņas putiniskajiem vijeboniem brīvajā laikā. Salīdzinot ar Ivaru, Aivars atstāj tādu emocionālāku iespaidu. Var just, ka viņš patiešām Imanta vēstulē nemēģina un arī neaicina citus saskatīt ko tādu, par ko būtu vērts padomāt. Viņam besī tā Imanta vēstule, un viņš par to pārāk nekaunās. Vai Aivaram būtu vieta Textos? Jāšaubās. It kā jau gana ņirdzīgs džeks, tomēr priekš Textiem tāds pārāk drusku cimperlīgs. Aivar, piedod. (Daudz laimes vārdenē, starp citu!)
Dienā kaut ko banālu un mīļu tikmēr ir iemočījis Didzis Melbiksis. Viņa antipātijas pret Imanta vēstuli ir saprotamas, jo viņš sevi asociē ar demokrātijas šakāli, kuram vēstulē uzbrūk Imants. Tas, protams, ir kompliments Imanta metaforiskajam rokrakstam, jo kurš katrs jau nespēj rakstīt tā, lai ar viņa rakstīto kāds arī patiešām identificētos. Tas savukārt mums ir palīdzējis vismaz kaut ko noskaidrot – rakstīt Imants māk un vienalga, vai tās būtu notis, vai stulbi burtiņi. Raksta gaitā Didzis jau sāk jūtami iekarst, tādejādi radot grūti apvaldāmu vēlmi viņu turpmāk uzrunāt par Drudzi. Kopumā viņa raksts ir tiešām mīļš, jo ieturēts labākajās skolas sacerējuma tradīcijās. Kaut ko drusku pacitē, kaut ko pafantazē, tad kaut kur drusciņ kulminē sāpju un netaisnības agonijā, bet nobeigumā jau atkal nomierinās un visu nobeidz ar kādu retorisku prikoliņu. Vai ar to pietiek, lai tiktu “Textos”? It kā jā, tomēr mums nepieciešams novērot dinamikā. Piekāp pēc kāda gadiņa!
Vārdusakot, par Imanta vēstuli patiesā sajūsmā droši vien ir tikai Nils, kamēr visādi apskatnieki, mūs pašus tajā šnitē ieskaitot, tomēr ir centušies darīt vienu un to pašu – pēc iespējas politkorektāk pateikt, ka Imants vēstule nav Satversmes kodolā ierāmējams šedevrs. Galu galā varbūt ir cerība, ka nenoliedzami brīnišķīgais komponists vienkārši ir apvainojies uz visu pasauli par to, ka viņu pašu ir piemeklējis ilgstošs radošais panīkums, un tāpēc pats līdz galam pats nav sapratis, ko uzrakstījis. Tāpēc arī viņu mēs izvēlamies texxxtu kolektīvā neuzņemt un saglabāt iepriekšējā kolektīva suverenitāti.
Imants Kalniņš nolemj iemēģināt roku publiskajā runā un sacer atklātu vēstuli (tas nozīmē, ka to publicē presē, šai konkrētajā gadījumā – avīzē “Neatkarīgā Rīta Atmoda”). Tās vēstījums ir poēzijas paraugstunda – teiksmains, gruzīgs un liegu ablomu izraisošs, nevis kaut kāds smeldzīgs „Dūdieviņš”, kā pavadījumā salīt pie Cēsu estrādes.
Atkāpe no texxxta – latviešu valodas skolotāja AK vienmēr, kad viņa domrakstā pieminēju vietniekvārdu „mēs”, teica: „Kas esam tie „mēs”? Komunisti?”. Tāpēc uzreiz paskaidrosim, ka šoreiz visi „mēs” atkarībā no konteksta apzīmēs „latviešu tautu” vai arī AK un SM.
Vēstules sākumā Imants min, ka kāds nezināms ļaundaris ir sagriezis latviešu ceļa rādītājus, lai gan pats vēl pirms daudziem gadiem bija pārliecināts, ka vienīgais virziens, kur jāskatās tautai, ir uz piena ceļu virs galvas vai arī jāpaprasa gulbītim (nejaukt ar Māri Gaili). Taču tagad situācija ir mainījusies, un, lai gan noorientēties metaforu pārsātinātajā tekstā (turklāt bez ceļa rādītājiem) ir grūti, mums iznāca šāds rezumē – mēs (tauta) esam aitu bars, kuru pa ātrgaitas šoseju dzen uz mauriņu ar citronkokiem, taču beigās tas izrādās purvs ar brūnganu žļurgu, kuram apkārt ir federatīvs aploks. Šķiet, ka pats Imants gan ir bijis viens no lielākajiem auniem šo aitiņu barā, jo uzskatījis, ka pievienošanās SAVIENĪBAI sniegs nereālāko suverenitāti. Tas ir tikpat absurdi, kā uzskatīt, ka patiesi brīvs no pasaulē valdošā materiālisma kulta jutīsies bez naudas kontā vai arī patiesu neatkarību no vecākiem iegūsi apprecoties.
Imants arī savulaik noskatījies izrādi „Vadonis”, tāpēc uzskata, ka nacionālo eposu „Lāčplēsis” būtu jāpārsauc Kārļa Ulmaņa vārdā, jo, pirmkārt, tā tiktu izrādīts pienācīgais gods, otrkārt, tad divdomīgais nosaukums vairs neaizvainotu viņa mīļāko rakstnieku Vili Lāci. Tālāk Imants piever acis un (jūtas) atkal kā toreiz – PSRS – , kad tēvišķais dzelzs priekškars kā ložu necauršaujams baldahīns aizsargāja mūsu tautas garīgo šūpuli (mēģinām pārspēt komponistu metaforu ekvilibristikā) pret Rietumu asiņaino moskītu uzlidojumiem. Taču tagad mēs (tauta) izliekamies neredzam savas šaušalīgās pumpas un tikai pērkam Eiropas Savienības ražotos mākslīgā iedeguma krēmiņus, lai pilnvērtīga un skaista būtu nevis mūsu nākotne, bet gan mēs paši. Beigās Imants parāda, ka viņam tiešām nav pilns rublis (ne eiro), jo apgalvo, ka tuvākie līdzgaitnieki Latvijai turpmākajā futūristiskajā virzībā varētu būt cienījamie valstsvīri Vladimirs „Pussy riot” Putins un Aleksandrs „Saša Barons Koens” Lukašenko, taču pēc tam uzsver, ka vēlas brīvību savus suverenitātes ierobežojumus apstrīdēt Satversmes tiesā. Domāju, ka uz šo Imanta izteikumu reaģēsim kā lielākā daļa Latvijas inteliģences – ar klusuma brīdi. Turklāt atgādināsim, ka šo visu neizpratnes pilno vēstuli ir rakstījis cilvēks, kurš pats daudzus gadus ir bijis Saeimas deputāts un tātad daudz tuvāk iespējai kaut ko mainīt nekā lielākā daļa no mums – AK un SM.
Pirmais, atskaitot Tvitera bruņiniekus, visredzamāk reaģē Ījabs Satoros. Savu reakciju viņš tieši arī sāk ar pārmetumu par reakciju trūkumu. Te it kā varētu drusku runāt pretī – vai tad tieši nav zajebis, ka visādi pekstiņi vairs necenšas reaģēt uz katru absurdu, tādejādi sviestu padarot par lielu notikumu? Kūtrums nemaz nav tik slikts. Ja tas pats Kalniņš būtu bijis kaut nedaudz kūtrāks, nebūtu tik daudz izblamējies. Bet vispār, sacīsim godīgi, tas Ījaba komentārs ir diezgan garlaicīgs, jo kopumā jau tāds normāls. Ja viņš izrādītu interesi ņemt dalību Textos, mēs droši vien pat piekristu, jo kvalitatīva garlaicība – tas ir jaunais forši!
Daudz vairāk sarosīties liek Aivara Ozoliņa komentārs IRočkā, jo tie nekad vispār pasaulē nav garlaicīgi. Kāds ir Aivara noslēpums? Droši vien tāds pats kā Sudoku spēles noslēpums. Katrā ziņā, pat ja Ozo apskatītā tēma īpaši neinteresē, mūs vienmēr ļoti interesē saskaitīt, cik reizes rakstā viņš atkal būs lietojis “pēdiņas” (23 reizes rakstā par Imanta vēstuli). Aivaram arī drusku besī Inguna “nelien manā Bībelē” Sudraba, tāpēc viņš izmanto izdevību arī tai pie reizes kaut ko iedzelt par viņas putiniskajiem vijeboniem brīvajā laikā. Salīdzinot ar Ivaru, Aivars atstāj tādu emocionālāku iespaidu. Var just, ka viņš patiešām Imanta vēstulē nemēģina un arī neaicina citus saskatīt ko tādu, par ko būtu vērts padomāt. Viņam besī tā Imanta vēstule, un viņš par to pārāk nekaunās. Vai Aivaram būtu vieta Textos? Jāšaubās. It kā jau gana ņirdzīgs džeks, tomēr priekš Textiem tāds pārāk drusku cimperlīgs. Aivar, piedod. (Daudz laimes vārdenē, starp citu!)
Dienā kaut ko banālu un mīļu tikmēr ir iemočījis Didzis Melbiksis. Viņa antipātijas pret Imanta vēstuli ir saprotamas, jo viņš sevi asociē ar demokrātijas šakāli, kuram vēstulē uzbrūk Imants. Tas, protams, ir kompliments Imanta metaforiskajam rokrakstam, jo kurš katrs jau nespēj rakstīt tā, lai ar viņa rakstīto kāds arī patiešām identificētos. Tas savukārt mums ir palīdzējis vismaz kaut ko noskaidrot – rakstīt Imants māk un vienalga, vai tās būtu notis, vai stulbi burtiņi. Raksta gaitā Didzis jau sāk jūtami iekarst, tādejādi radot grūti apvaldāmu vēlmi viņu turpmāk uzrunāt par Drudzi. Kopumā viņa raksts ir tiešām mīļš, jo ieturēts labākajās skolas sacerējuma tradīcijās. Kaut ko drusku pacitē, kaut ko pafantazē, tad kaut kur drusciņ kulminē sāpju un netaisnības agonijā, bet nobeigumā jau atkal nomierinās un visu nobeidz ar kādu retorisku prikoliņu. Vai ar to pietiek, lai tiktu “Textos”? It kā jā, tomēr mums nepieciešams novērot dinamikā. Piekāp pēc kāda gadiņa!
Vārdusakot, par Imanta vēstuli patiesā sajūsmā droši vien ir tikai Nils, kamēr visādi apskatnieki, mūs pašus tajā šnitē ieskaitot, tomēr ir centušies darīt vienu un to pašu – pēc iespējas politkorektāk pateikt, ka Imants vēstule nav Satversmes kodolā ierāmējams šedevrs. Galu galā varbūt ir cerība, ka nenoliedzami brīnišķīgais komponists vienkārši ir apvainojies uz visu pasauli par to, ka viņu pašu ir piemeklējis ilgstošs radošais panīkums, un tāpēc pats līdz galam pats nav sapratis, ko uzrakstījis. Tāpēc arī viņu mēs izvēlamies texxxtu kolektīvā neuzņemt un saglabāt iepriekšējā kolektīva suverenitāti.
10 komentāri | Komentēt