Aizvadītā nedēļā Latvijas tviterlentai bijusi ļoti grūta – ja sākumā nebija nekā cita kā vienīgi tvīti par to, ka kāds meklē brīvu vietu māšīnā, nesapuvušu telti vai labus prežus, tad nedēļas nogalē visi tvītoja par to, ka neviens neko netvīto. Pie vainas bija festivāls Positivus, kuru, protams, apmeklēja arī Texxxtu redakcijas pārstāves Anete Konste un Elīna Kolāte. Lai viss būtu godīgi, absolūti objektīvi pirmajā dienā piedzīvoto aprakstīs EK, bet AK uz sevi ņems otro dienu.
1.diena. Autore – EK.
Pēdējoreiz Positivus festivālā biju pirms diviem gadiem un neredzēju nevienu grupu. Neiešana uz grupām bija mērķtiesīgs solis, nevis kaut kāda pāļa izlaidība vai vienkārša Žanetas Jaunzemes – Grendes neprašanās, jo kopš 2007.gada, kad vasaras laikā pabiju 8 festivālos un redzēju ap 20000 grupām, mani vairs tie četrdesmit minūšu koncerti īsti neņem. Kopš tās vasaras festivāls man ir vieta, kur satikt visādus pazīstamos viepļus, dzert, zālītē čillot un laiku pa laikam nodzēst cigāru pret kaut kādām šmarām, kas mani aicina doties uz grupām. Bet Texxxtu trešais svarīgākais uzdevums aiz dzeršanas un rakstīšanas ir komforta zonas pamešana un sevis laušana, tāpēc šogad pat redzēju dažas grupeles, kas, protams, beidzās ar vilšanos, jo tā vien šķiet, ka tagad mūzikā „neizteiksmīgi” ir jaunais „kruti” un nav pat jāpiedzeras, lai neatšķirtu, kāda grupa vispār spēlē. Tā kā, ja Jums ir maz naudiņas, ko noplītēt, Poziķivuks ir Jūsu īsta vieta, jo, minimāli dzerot, var iegūt maksimāla pāļa efektu.
Redzēju Lucy Rose – ja, piemēram, Alisei Jostei ir garlaicīgs muzārs un izklausās, ka viņa vienkārši intensīvi mēģina nolikt karoti, tad vismaz balss gan viņai ir kaut kāda ir. Lucy Rose nav ne viena, ne otra. Kas viņai ir – pāris plaģiāti, tas arī viss. Tad redzēju Housse De Racket, kas arī bija absolūti neizteiksmīgi, tik neizteiksmīgi, ka es pat nevaru pateikt, kādu mūziku viņi spēlē, turklāt viņu solists izskatījās pēc tā Arctic Monkeys pintiķa Aleksa Tērnera. Vondelpark bija nospieduši dažas dziesmas no Hot Chip, un labi vien ir, ka ap to laiku man sāka palikt auksti un biju nodarbināta ar šīs problēmas risināšanu.
Vel redzēju Instrumentus, kas laikam man patika vislabāk – var jau riebties tās peģiku balsis un mūzikas stils kā tāds, bet tur vismaz ir skaidrs, kāda vispār ir tā mūzika, ko viņi spēlē, un vismaz Raivim Dzintaram prieks, ka konkursā „Poziķivuka 1.dienas cālis” triumfē latvieši.
Tad kaut kāds pajols mani aizvilka uz Martin Confused, pie kura visi sēdēja zemītē. Tā kā mūziķis bija pielējis mūli, tad viņš man iepatikās. Ar to pajoli, ar ko atnācām, nolēmām iet dejot priekšā, jo šķita, ka drīz vien tas liks celties kājās arī citiem. Tā arī notika. Viss bija ideāli līdz brīdim, kad satiku kādu džeku, kurš bija nolēmis, ka obligāti vismaz desmit reižu jāapgriež mani gaisā otrādi. Tā rezultātā man pazuda kurpe un ielūza divas ribas, bet neko – vismaz apēdu puskilogramu smilšu, un Martin Confused apsolīja man privāti nospēlēt „Last Christmas”. Mārtiņ, es totāli Tevi turu pie vārda!
Vēl gribēju iet uz King Charles, bet, tā kā uzzināju, ka viņš ir jaunāks par mani, paliku savā vietā, jo es jau kaut kādiem malaļetkām pakaļ neskraidīšu. Vislabāk no visām skatuvēm man patika pidaru skatuve, kur bija tādas izklaides kā bikram joga un pēc desmitiem vakarā - „reading books”.
Muzikāli festivāls man bija kā Patriks Volfs agrā jaunībā – muzikāli patukšs, bet bija arī krutas lietas.
Piemēram, ļoti iepriecināja tas, ka Nikolaja Puzikova kolēģi pat pārmeklēja manus makā esošos Kenijas šiliņus, jo man mugurā bija jaciņa, kas man piešķīra staigājoša LSD veikaliņa izskatu. Kad apsardze ar nožēlu konstatēja, ka man diemžēl nekādu narkotiku nav, devos iekšā. Festivālā bija labi padomāts par to, lai bērniem arī būtu jautri – piemēram, viņi varēja rāpties alpīnisma sienā, uz kuras bija uzraksts „Sasniedz virsotnes ar Tullamore!”. Daži arī sasniedza.
Es agrā sestdienas rītā festivālu pametu uz neatgriešanos, jo gribēju mīzt, bet tualetes bija ciet. Sestdienas dienā kāda drauga mamma mūs informēja par to, ka Turkebaba ēdaji esot kārtīgi korķējuši. Arī es, protams, biju ēdusi attiecīgo kebabu, bet, tā kā zinu dažus labus dezinfekcijas līdzekļus, tad man viss bija kārtībā. Bet vispār kāda starpība – apvemties no kebaba vai no Keane?
2.diena. Autore – AK.
Šis bija mans sestais Positivus festivāliņš Salacgrīvā, tāpēc varu visu konspektēt ar veterānes skatienu un spēcīgiem salīdzinājumiem. Otrās dienas rīts sākās ar pamatīgu vilšanos, jo nedzirdēju modinātāju, ko biju uzlikusi uz 6:30 AM, lai varētu ieņemt labākās vietas Knīķu un Knaupu koncertā. Pamostoties jutos čābīgi ne tikai aizgulēšanās pēc, bet arī fiziskās pašsajūtas dēļ. Nedaudz mocīja nelabums, kuru pēcāk veiksmīgi izārstēju ar septiņiem Tuborg aliņiem. Diemžēl ne tikai aliņi, bet pat šņabītis nespēja glābt no garlaicības Demjēna Reisa koncertā. Garlaicīgākais koncerts manā mūžā! Tik garlaicīgs, ka pētīt dubļus un saskatīt tajos refleksijas par Annas Fomas dzeju ir krietni aizraujošāk. To dzeju es pirmīt biju izlasījusi Satori avīzē.
Lietus un dubļi? Man pajāt, es pa dzīvi pozitīvi - esmu festivāliste. Kad veselība bija uzlabojusies, gardu muti notiesāju divas porcijas tupeņu ar gaileņu mērci. Tad es redzēju King Charles. Ļoti, ļoti seksīgs. Paga, varbūt viņš arī bija pirmajā dienā. Laimīgie un skaistie (es un Kings) jau laiku neskaita.
Pie točām bija tik garas rindas kā Kaspars Kambala. Man, festivālistei, jau vēl tā, bet žēl tomēr bija noskatīties uz meiteņu baru ar sakrustotajām kājām. Džekiem labi, jo pisuāri bija uz katra stūra. Iedomājos, ka žēl, ka Filips Derums nav ar mums – tas būtu varējis mīzt uz velna paraušanu, bet liktenis bija lēmis tikai Textu meitenēm apmeklēt šīs vasaras lielāko Baltijas festivālu. Filips tikmēr Rīgā skatījās romantiskas komēdijas un gruzījās sirdī kopā ar mums. Par točām runājot – grupas „Inokentijs Mārpls” solists man solīja uzdāvināt apenes. Neatceros vairs, kāpēc, taču pārāk par to nebrīnos, jo viena no manām mīļākajām Dambja dziesmām ir tā, kur dzied tā: „Mūs nopirkt nevar, mūs nopirkt nevar! Apenītes, nozīmītes, trīsmit sanči gabalā!”
Man patika ar Mācītājs On Acid, jo bunģieris bungoja ar vālītēm pa kedām. Tas bija labs šovs. Ja būtu uzstājušies Čikāgas Piecīši vai vismaz Pērkons, noteikti būtu gājusi arī uz tiem, jo man labāk patīk latvieši, nevis Manic Street Preachers. Kas būs nākamgad – U2, atvainojiet? Bet nu neko, vismaz Wild Beasts bija normāli, kaut arī krievi. Viņu koncerta laikā iepazinos ar kādu simpātisku puisi, bet par to kušš, jo man vispār jau ir draugs.
Kopumā man festivāla noslēdzošā diena tomēr ļoti patika. Bija jauki satikt daudz pazīstamos, kārtīgi izdejoties, nopelst, piedzerties. Kaut tā būtu biežāk.
Epilogs. Autore - EK.
Jau minēju, ka festivālu uzskatu par muzikāli patukšu, bet diez vai par to var vainot festivāla organizatorus, jo viņi it kā dara labu lietu – aicina tās grupas, kas ir aktuālas šobrīd, nevis kaut kādus vecus perdeļus. Un ko lai dara, ja tās aktualitātes ir kaut kādas vārgas atraugas?
Kopumā tomēr Poziķivuku vērtēju ar plus zīmi, jo daudzi cilvēki piedzērās, un texxxtu aplēses ir tādas, ka noriestoja apmēram 10% festivāla apmeklētāju. Piemēram, mans brālis brīvdienu notikumus komentēja ļoti īsi un kodolīgi: „3r29r33r2ei32032r-03r2m3r2jr32jr32jrnjs
1.diena. Autore – EK.
Pēdējoreiz Positivus festivālā biju pirms diviem gadiem un neredzēju nevienu grupu. Neiešana uz grupām bija mērķtiesīgs solis, nevis kaut kāda pāļa izlaidība vai vienkārša Žanetas Jaunzemes – Grendes neprašanās, jo kopš 2007.gada, kad vasaras laikā pabiju 8 festivālos un redzēju ap 20000 grupām, mani vairs tie četrdesmit minūšu koncerti īsti neņem. Kopš tās vasaras festivāls man ir vieta, kur satikt visādus pazīstamos viepļus, dzert, zālītē čillot un laiku pa laikam nodzēst cigāru pret kaut kādām šmarām, kas mani aicina doties uz grupām. Bet Texxxtu trešais svarīgākais uzdevums aiz dzeršanas un rakstīšanas ir komforta zonas pamešana un sevis laušana, tāpēc šogad pat redzēju dažas grupeles, kas, protams, beidzās ar vilšanos, jo tā vien šķiet, ka tagad mūzikā „neizteiksmīgi” ir jaunais „kruti” un nav pat jāpiedzeras, lai neatšķirtu, kāda grupa vispār spēlē. Tā kā, ja Jums ir maz naudiņas, ko noplītēt, Poziķivuks ir Jūsu īsta vieta, jo, minimāli dzerot, var iegūt maksimāla pāļa efektu.
Redzēju Lucy Rose – ja, piemēram, Alisei Jostei ir garlaicīgs muzārs un izklausās, ka viņa vienkārši intensīvi mēģina nolikt karoti, tad vismaz balss gan viņai ir kaut kāda ir. Lucy Rose nav ne viena, ne otra. Kas viņai ir – pāris plaģiāti, tas arī viss. Tad redzēju Housse De Racket, kas arī bija absolūti neizteiksmīgi, tik neizteiksmīgi, ka es pat nevaru pateikt, kādu mūziku viņi spēlē, turklāt viņu solists izskatījās pēc tā Arctic Monkeys pintiķa Aleksa Tērnera. Vondelpark bija nospieduši dažas dziesmas no Hot Chip, un labi vien ir, ka ap to laiku man sāka palikt auksti un biju nodarbināta ar šīs problēmas risināšanu.
Vel redzēju Instrumentus, kas laikam man patika vislabāk – var jau riebties tās peģiku balsis un mūzikas stils kā tāds, bet tur vismaz ir skaidrs, kāda vispār ir tā mūzika, ko viņi spēlē, un vismaz Raivim Dzintaram prieks, ka konkursā „Poziķivuka 1.dienas cālis” triumfē latvieši.
Tad kaut kāds pajols mani aizvilka uz Martin Confused, pie kura visi sēdēja zemītē. Tā kā mūziķis bija pielējis mūli, tad viņš man iepatikās. Ar to pajoli, ar ko atnācām, nolēmām iet dejot priekšā, jo šķita, ka drīz vien tas liks celties kājās arī citiem. Tā arī notika. Viss bija ideāli līdz brīdim, kad satiku kādu džeku, kurš bija nolēmis, ka obligāti vismaz desmit reižu jāapgriež mani gaisā otrādi. Tā rezultātā man pazuda kurpe un ielūza divas ribas, bet neko – vismaz apēdu puskilogramu smilšu, un Martin Confused apsolīja man privāti nospēlēt „Last Christmas”. Mārtiņ, es totāli Tevi turu pie vārda!
Vēl gribēju iet uz King Charles, bet, tā kā uzzināju, ka viņš ir jaunāks par mani, paliku savā vietā, jo es jau kaut kādiem malaļetkām pakaļ neskraidīšu. Vislabāk no visām skatuvēm man patika pidaru skatuve, kur bija tādas izklaides kā bikram joga un pēc desmitiem vakarā - „reading books”.
Muzikāli festivāls man bija kā Patriks Volfs agrā jaunībā – muzikāli patukšs, bet bija arī krutas lietas.
Piemēram, ļoti iepriecināja tas, ka Nikolaja Puzikova kolēģi pat pārmeklēja manus makā esošos Kenijas šiliņus, jo man mugurā bija jaciņa, kas man piešķīra staigājoša LSD veikaliņa izskatu. Kad apsardze ar nožēlu konstatēja, ka man diemžēl nekādu narkotiku nav, devos iekšā. Festivālā bija labi padomāts par to, lai bērniem arī būtu jautri – piemēram, viņi varēja rāpties alpīnisma sienā, uz kuras bija uzraksts „Sasniedz virsotnes ar Tullamore!”. Daži arī sasniedza.
Es agrā sestdienas rītā festivālu pametu uz neatgriešanos, jo gribēju mīzt, bet tualetes bija ciet. Sestdienas dienā kāda drauga mamma mūs informēja par to, ka Turkebaba ēdaji esot kārtīgi korķējuši. Arī es, protams, biju ēdusi attiecīgo kebabu, bet, tā kā zinu dažus labus dezinfekcijas līdzekļus, tad man viss bija kārtībā. Bet vispār kāda starpība – apvemties no kebaba vai no Keane?
2.diena. Autore – AK.
Šis bija mans sestais Positivus festivāliņš Salacgrīvā, tāpēc varu visu konspektēt ar veterānes skatienu un spēcīgiem salīdzinājumiem. Otrās dienas rīts sākās ar pamatīgu vilšanos, jo nedzirdēju modinātāju, ko biju uzlikusi uz 6:30 AM, lai varētu ieņemt labākās vietas Knīķu un Knaupu koncertā. Pamostoties jutos čābīgi ne tikai aizgulēšanās pēc, bet arī fiziskās pašsajūtas dēļ. Nedaudz mocīja nelabums, kuru pēcāk veiksmīgi izārstēju ar septiņiem Tuborg aliņiem. Diemžēl ne tikai aliņi, bet pat šņabītis nespēja glābt no garlaicības Demjēna Reisa koncertā. Garlaicīgākais koncerts manā mūžā! Tik garlaicīgs, ka pētīt dubļus un saskatīt tajos refleksijas par Annas Fomas dzeju ir krietni aizraujošāk. To dzeju es pirmīt biju izlasījusi Satori avīzē.
Lietus un dubļi? Man pajāt, es pa dzīvi pozitīvi - esmu festivāliste. Kad veselība bija uzlabojusies, gardu muti notiesāju divas porcijas tupeņu ar gaileņu mērci. Tad es redzēju King Charles. Ļoti, ļoti seksīgs. Paga, varbūt viņš arī bija pirmajā dienā. Laimīgie un skaistie (es un Kings) jau laiku neskaita.
Pie točām bija tik garas rindas kā Kaspars Kambala. Man, festivālistei, jau vēl tā, bet žēl tomēr bija noskatīties uz meiteņu baru ar sakrustotajām kājām. Džekiem labi, jo pisuāri bija uz katra stūra. Iedomājos, ka žēl, ka Filips Derums nav ar mums – tas būtu varējis mīzt uz velna paraušanu, bet liktenis bija lēmis tikai Textu meitenēm apmeklēt šīs vasaras lielāko Baltijas festivālu. Filips tikmēr Rīgā skatījās romantiskas komēdijas un gruzījās sirdī kopā ar mums. Par točām runājot – grupas „Inokentijs Mārpls” solists man solīja uzdāvināt apenes. Neatceros vairs, kāpēc, taču pārāk par to nebrīnos, jo viena no manām mīļākajām Dambja dziesmām ir tā, kur dzied tā: „Mūs nopirkt nevar, mūs nopirkt nevar! Apenītes, nozīmītes, trīsmit sanči gabalā!”
Man patika ar Mācītājs On Acid, jo bunģieris bungoja ar vālītēm pa kedām. Tas bija labs šovs. Ja būtu uzstājušies Čikāgas Piecīši vai vismaz Pērkons, noteikti būtu gājusi arī uz tiem, jo man labāk patīk latvieši, nevis Manic Street Preachers. Kas būs nākamgad – U2, atvainojiet? Bet nu neko, vismaz Wild Beasts bija normāli, kaut arī krievi. Viņu koncerta laikā iepazinos ar kādu simpātisku puisi, bet par to kušš, jo man vispār jau ir draugs.
Kopumā man festivāla noslēdzošā diena tomēr ļoti patika. Bija jauki satikt daudz pazīstamos, kārtīgi izdejoties, nopelst, piedzerties. Kaut tā būtu biežāk.
Epilogs. Autore - EK.
Jau minēju, ka festivālu uzskatu par muzikāli patukšu, bet diez vai par to var vainot festivāla organizatorus, jo viņi it kā dara labu lietu – aicina tās grupas, kas ir aktuālas šobrīd, nevis kaut kādus vecus perdeļus. Un ko lai dara, ja tās aktualitātes ir kaut kādas vārgas atraugas?
Kopumā tomēr Poziķivuku vērtēju ar plus zīmi, jo daudzi cilvēki piedzērās, un texxxtu aplēses ir tādas, ka noriestoja apmēram 10% festivāla apmeklētāju. Piemēram, mans brālis brīvdienu notikumus komentēja ļoti īsi un kodolīgi: „3r29r33r2ei32032r-03r2m3r2jr32jr32jrnjs
22 komentāri | Komentēt