ar skolu man ir īpašas attiecības, jo kā viesturs dūle - latviešu benijs hils - arī es uzskatu, ka tā ir jāmet musorā. tāpat ir ar garām un uzspēlētām uzrunām tautai - arī to vieta ir nešķirotu atkritumu konteinerā. tāpēc tikai loģisks bija mans lēmums doties uz rīgas 2.ģimnāzijas devītklasnieku izlaidumu - tātad apliecības par pamatizglītību saņēma cilvēki, kas gulēja jaundzimušo nodaļā tad, kad es jau trakoju pa traumām, un laiku pa laikam varēja klausīties runas par to, ka tikai pirms deviņiem gadiem jūs visi vērāt skolas durvis nobijušies, bet apņēmības pilni.
kā jau pienākas, zāle bija izrotāta ar bērziem un cilvēkiem, kas dalījās 2 daļās - tie, kuri tik gaida, kad beidzot varēs iedot puķes un tīt makšķeres, un tie, kas riktē, kur kurš sēdēs. kaut arī dažāda kalibra skolas strādnieki vairākkārt atgādināja, ka nākamgad šī būs valsts ģimnāzija, tomēr bija skaidrs, ka šī nav smalkā gala skola, jo neredzēju nevienu slavenību. kopš laika, kad pati gāju devītajā klasē, ir šis tas mainījies - zālē neredzēju sk8terus, kas vismaz agrāk bija klasiski pamatskolas izlaidumu viesi, tik klasiski, ka ierasties drauga izlaidumā bez skrituļdēļa bija kā atnākt uz savām kāzām peldkostīmā.
atskanēja melalkoholiskais valsis, un zālē nāca meitenes ar kleitām dziļiem izgriezumiem un džeki kaut kādos milzīgos uzvalkos. mani allažiņ mākusi ziņkārība par to, kāda viela ir puiku galvā, kad viņi izvēlas +30 grādos vilkt tos kamzoļus, aubes un ņieburus. 2.ģimnāzijā acīmredzami ir visai liberāla attieksme pret narkotikām, par to liecināja kaut kādu gara virsotņu pieminēšana, kā arī pasākuma vadītāju anetes un mārtiņa prikidi, kas bija tādā krāsā, kā nosaukts normunda rutuļa pēdējais albums - rozā. direktors bija aizskrējis uz bārbiju izstādes atklāšanu, tāpēc pirmo "un tikai pirms deviņiem gadiem..." uzrunu teica kaut kāda vietniece, kas atkal nevarēja nomierināties un šajos brīnišķīgajos svētkos ielēja darvas pili, paziņojot, ka jau nākamnedēļ būšot iestājeksāmeni, kuros var izkrist tikai pēdējās šmaras. es jau domāju, ka darbs, darbs, darbs, bet tādas patiesas vērtības kā laime, ģimene, sekss un šmiga tiek aizmirstas, bet beigās viss bija labi, jo runātāja jau piektdienas vakarā vēlēja "atvērt durvis svētdienai". diezgan normāli, ja ņem vērā, ka viņa runā ar nepilngadīgiem cilvēkiem, neaizmirstot pieminēt tādu svarīgu informāciju kā "alkas ir ceļazīmes". piebildīšu gan, ka ceļazīmes ir kaut kas cits, bet alkas, protams, ir vēl kaut kas cits, un jebkuram lingvistikas teroristam ir skaidrs, ka alkas ir kaut kādā veicā saistīta ar alkoholu.
beidzot arī direktors, kurš izskatās pēc salaveča, ir pārradies no bārbiju izstādes, un var sākties pamatizglītības apliecību izsniegšana. visām devītās ā klases meitenēm, kas saņem apliecības, no aizmugures pielavās kaut kāds random pajolis un dod puķes un, šķiet, uzaicina uz pišuku. lielākā daļa ne tikai dabū apliecību, bet arī uzslavu par labiem panākumiem dažnedažādās dzīves jomās - par labām atzīmēm, taču visvairāk skolēnu tika slavēti par piedalīšanos kaut kādā slowfood vegānu svaigēdēju projektā, kas radīja aizdomas par to, ka tūliņ visiem vajadzēs pārēsties riktīgi slow spinātus, bet slikti no tā mums nepaliktu, jo tie, kas nebija iesaistīti slowfood kustībā, bija piedalījušies pirmās palīdzības olimiskajās spēlēs, tā kā sanāk, ka aktu zālē atlikt kātus bija neiespējami - pilns ar glābējiem kā medikopters. stulbi, ka tie sīkie tiek tikai uzteikti, bet neviens netiek nopelts, piemēram, par to, ka eksursijā uz brīvo vilni būtu mētājies ar siļķēm. nevar nepiekrist direktoram, kad viņš saka, ka šis gads ir labs ķēriens, un par to man prieks, jo vienreiz pie viena no šitiem sīkajiem biju aizbraukusi ciemos uz vannu, un piekritīsit, ka braukt ciemos pie lohiem tak būtu stulbi.
starp apliecību dalīšanu direktors, protams, atceras laiku, kad šitie visi bija mazi ķipari, kā arī uzstāj, ka mēs visi esam dzintara meklētāji. pirmoreiz dzirdu, ka kāds vispārizglītojošas skolas direktors tik strikti un precīzi norādītu uz nākotnes profesiju, ko izvēlēties.
tad a klases audzinātāja aprēķina, ka kopā ar savu klasi aizvadījusi 1500 stundu, un arī paziņo, ka "sapņu pupas melnbaltais zieds ir vairāk varēt". šo marazmu varam norakstīt uz manis jau pieminēto pielaidīgo attieksmi pret psihotropajām vielām skolā, bet kam jānotiek, lai skaļi cilvēku priekšā pateiktu, ka var tad, ja grib? wtf, interesanti, kā tad skolēni var tik ilgus gadus pamācīties skolā? neviens taču neko tādu negrib! tā par skaisto runu klase audzinātājai uzdāvina dāvanu karti gredzenu veikalā. cik saprotu, visiem ir zajebala, ka viņa nav precējusies, un te ir vismaz piķis kaut kādam gredzenam.
tālāk pasākuma vadītāji un 2.ģimnāzijas lsd reklāmas sejas mārtiņš un anete izspēlē dialogu ar bērnības šūpļadziesmu, un ir pienācis laiks nodziedāt kādu andra sējānu miega dziesmiņu, jo gaisotne ir kļuvusi ļoti saspringta, es pat teiktu, ka nokaitēta.
līdz ar b klases apbalvošanu sākas liela jautrība, jo audzinātāja ir sagatavojusi bernarda šova atziņu vai vēlējumu katram savam bērņukam. viens no labākajiem teikumiem bija "tver mirkli, tver sevi!", kas, cik saprotu, ir par noturēšanos kājās spēcīga alkohola reibumā. ar šmigu saistīti bija arī citi izteikumi, piemēram, "ja vien tu nekodīsi, kodolu nedabūsi", te gan es nesaprotu, kas ir tas kodols, atceros, ka vienreiz mielojos ar karstvīnu, un trauku dibenā pēc izdzeršanas atradu atslēgu. varbūt apmēram kaut kas tāds ir tas kodols? ja nebūtu kodusi, nebūtu atradusi atslēgu. novēlējusi visiem "zem ziedoša koka pacelt acis augšup", audzinātāja ir gatava saņemt sev balvu no klases. te kādam zēnam klāt pieskrien klāt klasesbiedra muterīte, iespiež rokā lapiņu, uz kuras rakstīts, ka skolotājai tiks dāvināts divritenis. kā atklājas vēlāk, viņa tieši tajā dienā pālī braukusi un veco velosipēdu salauzusi.
apliecību izsniegšanas laikā saprotu, ka b klase ir tādi lēti atkritēji, jo neviens nav piedalījies pirmās palīdzības sacīkstēs, un arī slowfood kultūra viņiem sveša, kas likumsakarīgi rada pārāk jautru gaisotni, tāpēc samērā jauka meitenīte nomočī kārtīgu "love hurts" tipa traģēdiju ar klavierēm. visi paliek nopietni, jūtīgākās meitenes atstāj zāli, lai varētu sākt dalīt pamatizglītības apliecības c klasei. te atkal tiek pielūgta slowfood kustība, un man jau tas ir tik zajebala, ka dažas stundas vēlāk izvēlos vakariņas ieturēt hesburgerī. c klase ir homoseksuālākā klase skolā, jo, ja iepriekšējām meitenēm puķes deva un klāt koļījās džeks, tad tagad jau šo uzdevumu veic kaut kāda vecene. tad klase apsveic skolotāju un dara to tik klusi, ka simbolizē valodas un cilvēces izmiršanu. nevar īsti saskatīt, bet izskatās, ka audzinātājai tiek uzdāvināta pase par to, ka šie bērni, kad vēl bija sīki "trausās klēpī katru brīdi". piekritīsit, ka slodzīte tīri tā neko. tur varēja ne tikai pasi, bet arī dzimšanas apliecību uzdāvināt. un, ja visu laiku klēpī būtu divdesmit cik tur bērnu, būtu jāsniedz kāra roka arī pēc invalīda apliecības.
visas klases ir tikušas pie apliecībām un visas skolotājas - pie dāvanām. it kā viss mierīgi, bet atklājas, ka ceremonijas vadītājs mārtiņš ir pazaudējis savu partneri aneti. zāle sačukstas, bīstas un lūkojas apkārt meklējošiem skatieniem. izrādās tomēr, ka viss kārtībā, anete tikai mazliet aizkavējusies. te jūtīgākās meitenes, kas vēl nav pametušas zāli tver pēc zeva softis salvetēm, jo mārtiņš atzīstas, ka nezina, ko darītu bez anetes. bet to zina kaut kāda meitene gariem matiem, kas nodzied jautru dziesmiņu sev pašam "ja tevis nebūtu". cik atceros, tā bija dziesma par mīlestību un nāvi. nu, apmēram "es viņu mīlēju, bet viņš nomira".
pirms izlaiduma vecāki ir nopirkuši bērniem puķes, kuras izlaiduma beigās bērni atdod vecākiem, fonā skanot grupai "kafē". sākās liels juceklis, tāpēc es, saglabājot mieru un augstprātību, iztenterēju ārā, kur iepazinos ar kādu pensionāri, kas prasīja, vai tad es šodien pabeidzu devīto. diemžēl es devīto pabeidzu tik sen, ka biju jau aizmirsusi, cik kruti ir pabeigt devīto - no drošiem, bet neoficiāliem avotiem zināms, ka b klases izlaiduma pirtī esot izsists virtuves logs, izdemolēta apkārtne un vēmuši 10 no 20 cilvēkiem. līdz ar to tāpat kā jebkurā ballītē pienāk jūtūbes skatīšanās mirklis, ir pienācis likumsakarīgs gals šim tekstam, tāpēc no sirds novēlu devīto klasi pabeigt ikvienam, kurš to vēl nav izdarījis. viesturam dūlem, pirmkārt.
kā jau pienākas, zāle bija izrotāta ar bērziem un cilvēkiem, kas dalījās 2 daļās - tie, kuri tik gaida, kad beidzot varēs iedot puķes un tīt makšķeres, un tie, kas riktē, kur kurš sēdēs. kaut arī dažāda kalibra skolas strādnieki vairākkārt atgādināja, ka nākamgad šī būs valsts ģimnāzija, tomēr bija skaidrs, ka šī nav smalkā gala skola, jo neredzēju nevienu slavenību. kopš laika, kad pati gāju devītajā klasē, ir šis tas mainījies - zālē neredzēju sk8terus, kas vismaz agrāk bija klasiski pamatskolas izlaidumu viesi, tik klasiski, ka ierasties drauga izlaidumā bez skrituļdēļa bija kā atnākt uz savām kāzām peldkostīmā.
atskanēja melalkoholiskais valsis, un zālē nāca meitenes ar kleitām dziļiem izgriezumiem un džeki kaut kādos milzīgos uzvalkos. mani allažiņ mākusi ziņkārība par to, kāda viela ir puiku galvā, kad viņi izvēlas +30 grādos vilkt tos kamzoļus, aubes un ņieburus. 2.ģimnāzijā acīmredzami ir visai liberāla attieksme pret narkotikām, par to liecināja kaut kādu gara virsotņu pieminēšana, kā arī pasākuma vadītāju anetes un mārtiņa prikidi, kas bija tādā krāsā, kā nosaukts normunda rutuļa pēdējais albums - rozā. direktors bija aizskrējis uz bārbiju izstādes atklāšanu, tāpēc pirmo "un tikai pirms deviņiem gadiem..." uzrunu teica kaut kāda vietniece, kas atkal nevarēja nomierināties un šajos brīnišķīgajos svētkos ielēja darvas pili, paziņojot, ka jau nākamnedēļ būšot iestājeksāmeni, kuros var izkrist tikai pēdējās šmaras. es jau domāju, ka darbs, darbs, darbs, bet tādas patiesas vērtības kā laime, ģimene, sekss un šmiga tiek aizmirstas, bet beigās viss bija labi, jo runātāja jau piektdienas vakarā vēlēja "atvērt durvis svētdienai". diezgan normāli, ja ņem vērā, ka viņa runā ar nepilngadīgiem cilvēkiem, neaizmirstot pieminēt tādu svarīgu informāciju kā "alkas ir ceļazīmes". piebildīšu gan, ka ceļazīmes ir kaut kas cits, bet alkas, protams, ir vēl kaut kas cits, un jebkuram lingvistikas teroristam ir skaidrs, ka alkas ir kaut kādā veicā saistīta ar alkoholu.
beidzot arī direktors, kurš izskatās pēc salaveča, ir pārradies no bārbiju izstādes, un var sākties pamatizglītības apliecību izsniegšana. visām devītās ā klases meitenēm, kas saņem apliecības, no aizmugures pielavās kaut kāds random pajolis un dod puķes un, šķiet, uzaicina uz pišuku. lielākā daļa ne tikai dabū apliecību, bet arī uzslavu par labiem panākumiem dažnedažādās dzīves jomās - par labām atzīmēm, taču visvairāk skolēnu tika slavēti par piedalīšanos kaut kādā slowfood vegānu svaigēdēju projektā, kas radīja aizdomas par to, ka tūliņ visiem vajadzēs pārēsties riktīgi slow spinātus, bet slikti no tā mums nepaliktu, jo tie, kas nebija iesaistīti slowfood kustībā, bija piedalījušies pirmās palīdzības olimiskajās spēlēs, tā kā sanāk, ka aktu zālē atlikt kātus bija neiespējami - pilns ar glābējiem kā medikopters. stulbi, ka tie sīkie tiek tikai uzteikti, bet neviens netiek nopelts, piemēram, par to, ka eksursijā uz brīvo vilni būtu mētājies ar siļķēm. nevar nepiekrist direktoram, kad viņš saka, ka šis gads ir labs ķēriens, un par to man prieks, jo vienreiz pie viena no šitiem sīkajiem biju aizbraukusi ciemos uz vannu, un piekritīsit, ka braukt ciemos pie lohiem tak būtu stulbi.
starp apliecību dalīšanu direktors, protams, atceras laiku, kad šitie visi bija mazi ķipari, kā arī uzstāj, ka mēs visi esam dzintara meklētāji. pirmoreiz dzirdu, ka kāds vispārizglītojošas skolas direktors tik strikti un precīzi norādītu uz nākotnes profesiju, ko izvēlēties.
tad a klases audzinātāja aprēķina, ka kopā ar savu klasi aizvadījusi 1500 stundu, un arī paziņo, ka "sapņu pupas melnbaltais zieds ir vairāk varēt". šo marazmu varam norakstīt uz manis jau pieminēto pielaidīgo attieksmi pret psihotropajām vielām skolā, bet kam jānotiek, lai skaļi cilvēku priekšā pateiktu, ka var tad, ja grib? wtf, interesanti, kā tad skolēni var tik ilgus gadus pamācīties skolā? neviens taču neko tādu negrib! tā par skaisto runu klase audzinātājai uzdāvina dāvanu karti gredzenu veikalā. cik saprotu, visiem ir zajebala, ka viņa nav precējusies, un te ir vismaz piķis kaut kādam gredzenam.
tālāk pasākuma vadītāji un 2.ģimnāzijas lsd reklāmas sejas mārtiņš un anete izspēlē dialogu ar bērnības šūpļadziesmu, un ir pienācis laiks nodziedāt kādu andra sējānu miega dziesmiņu, jo gaisotne ir kļuvusi ļoti saspringta, es pat teiktu, ka nokaitēta.
līdz ar b klases apbalvošanu sākas liela jautrība, jo audzinātāja ir sagatavojusi bernarda šova atziņu vai vēlējumu katram savam bērņukam. viens no labākajiem teikumiem bija "tver mirkli, tver sevi!", kas, cik saprotu, ir par noturēšanos kājās spēcīga alkohola reibumā. ar šmigu saistīti bija arī citi izteikumi, piemēram, "ja vien tu nekodīsi, kodolu nedabūsi", te gan es nesaprotu, kas ir tas kodols, atceros, ka vienreiz mielojos ar karstvīnu, un trauku dibenā pēc izdzeršanas atradu atslēgu. varbūt apmēram kaut kas tāds ir tas kodols? ja nebūtu kodusi, nebūtu atradusi atslēgu. novēlējusi visiem "zem ziedoša koka pacelt acis augšup", audzinātāja ir gatava saņemt sev balvu no klases. te kādam zēnam klāt pieskrien klāt klasesbiedra muterīte, iespiež rokā lapiņu, uz kuras rakstīts, ka skolotājai tiks dāvināts divritenis. kā atklājas vēlāk, viņa tieši tajā dienā pālī braukusi un veco velosipēdu salauzusi.
apliecību izsniegšanas laikā saprotu, ka b klase ir tādi lēti atkritēji, jo neviens nav piedalījies pirmās palīdzības sacīkstēs, un arī slowfood kultūra viņiem sveša, kas likumsakarīgi rada pārāk jautru gaisotni, tāpēc samērā jauka meitenīte nomočī kārtīgu "love hurts" tipa traģēdiju ar klavierēm. visi paliek nopietni, jūtīgākās meitenes atstāj zāli, lai varētu sākt dalīt pamatizglītības apliecības c klasei. te atkal tiek pielūgta slowfood kustība, un man jau tas ir tik zajebala, ka dažas stundas vēlāk izvēlos vakariņas ieturēt hesburgerī. c klase ir homoseksuālākā klase skolā, jo, ja iepriekšējām meitenēm puķes deva un klāt koļījās džeks, tad tagad jau šo uzdevumu veic kaut kāda vecene. tad klase apsveic skolotāju un dara to tik klusi, ka simbolizē valodas un cilvēces izmiršanu. nevar īsti saskatīt, bet izskatās, ka audzinātājai tiek uzdāvināta pase par to, ka šie bērni, kad vēl bija sīki "trausās klēpī katru brīdi". piekritīsit, ka slodzīte tīri tā neko. tur varēja ne tikai pasi, bet arī dzimšanas apliecību uzdāvināt. un, ja visu laiku klēpī būtu divdesmit cik tur bērnu, būtu jāsniedz kāra roka arī pēc invalīda apliecības.
visas klases ir tikušas pie apliecībām un visas skolotājas - pie dāvanām. it kā viss mierīgi, bet atklājas, ka ceremonijas vadītājs mārtiņš ir pazaudējis savu partneri aneti. zāle sačukstas, bīstas un lūkojas apkārt meklējošiem skatieniem. izrādās tomēr, ka viss kārtībā, anete tikai mazliet aizkavējusies. te jūtīgākās meitenes, kas vēl nav pametušas zāli tver pēc zeva softis salvetēm, jo mārtiņš atzīstas, ka nezina, ko darītu bez anetes. bet to zina kaut kāda meitene gariem matiem, kas nodzied jautru dziesmiņu sev pašam "ja tevis nebūtu". cik atceros, tā bija dziesma par mīlestību un nāvi. nu, apmēram "es viņu mīlēju, bet viņš nomira".
pirms izlaiduma vecāki ir nopirkuši bērniem puķes, kuras izlaiduma beigās bērni atdod vecākiem, fonā skanot grupai "kafē". sākās liels juceklis, tāpēc es, saglabājot mieru un augstprātību, iztenterēju ārā, kur iepazinos ar kādu pensionāri, kas prasīja, vai tad es šodien pabeidzu devīto. diemžēl es devīto pabeidzu tik sen, ka biju jau aizmirsusi, cik kruti ir pabeigt devīto - no drošiem, bet neoficiāliem avotiem zināms, ka b klases izlaiduma pirtī esot izsists virtuves logs, izdemolēta apkārtne un vēmuši 10 no 20 cilvēkiem. līdz ar to tāpat kā jebkurā ballītē pienāk jūtūbes skatīšanās mirklis, ir pienācis likumsakarīgs gals šim tekstam, tāpēc no sirds novēlu devīto klasi pabeigt ikvienam, kurš to vēl nav izdarījis. viesturam dūlem, pirmkārt.
2 komentāri | Komentēt