Fri, Jul. 5th, 2019, 01:16 pm
Kur dodas pasaule?

Smejoties piespļaudīt bārdu ir dīvaini, creepy un pretīgi, un jāņem ārā, bet lauzt sprandas, izgraizīt seju, turēt istabā pūstošu līķi, noraut galvu utt nav ne creepy, ne pretīgi...
Es kaut kā nespēju skatīties uz savu grāmatu tikai kā uz literāru darbu. Man tas kaut ko nozīmē. Man pazīstami cilvēki mēdz apspļaudīties, kad skaļi smejas, ja viņiem ir bārda, siekalas nonāk tur. Tas nenotiek bieži, bet kādu reizi var gadīties.
Es saprotu, ka te ir pieslēgta kaut kāda konkrēta rediģēšanas sistēma, bet man to ir grūti saprast. Visam laikam ir jābūt estētiski. Skaistas sievietes līķis, pieķēdēts pie sienas, kaut pūstošs tomēr ir dzeja. Vecis, kas skaļi rēc un piespļauda bārdu - creepy...
Ai, ai...
Current Music: IAMX - Spit it out
 Leave a comment | 2 comments

Fri, Jul. 5th, 2019, 01:40 pm
[info]kihelkonna

tu noteikti vari cīnīties par savu variantu, es zinu daudz briesmīgāku gadījumu, kad redaktors bija salabojis uz kaut ko absolūti bezjēdzīgu un drausmīgu (ar pamatojumu "man jau arī sava nauda jāpelna"), bet autors dabūja atlabojumu atpakaļ. katrā ziņā viņi taču nevar patvaļīgi drukāt bez tavas piekrišanas pavisam citu sacerējumu.
Thread - Reply

Fri, Jul. 5th, 2019, 07:07 pm
[info]tethys_

Protams, ka nevar. Es vienkārši te gan brīnos, gan uzjautrinos par to, kā tas viss ir sarediģēts. Ir izdarīts labs darbs drukas kļūdu un neveiklu, liekiem vārdiem pārpilnu teikuma konstrukciju novēršanā. Tāpat ir glīši izlaboti mani miksētie laiki. Lielākā daļa ir ļoti laba, lai gan vietām skan ļoti stīvi.
Es varu labot, ko es gribu. Es vienkārši domāju - kur tas viss vispār rodas.
Parent - Reply