tethys_

Beidzot izmetu ārā tās debilās, kopš Ziemassvētkiem vāktās sīpolu mizas. Nesaprotu, kā to nebiju izdarījusi jau agrāk.
Pagājušais gads bija pirmais, kad nebija tādu Ziemassvētku, kā 31 gadu bija bijuši. Un ļoti dīvainā kārtā nebija arī tādu Ziemassvētku, kā pie dotajiem apstākļiem tomēr varēja būt. Jā, vecmammas pirmo gadu vairs nebija, nav arī tā dzīvokļa, kur viņa dzīvoja, bet kaut kā jau varēja. Tehniski. Tomēr tas nenotika.
Un pēc tam tieši tāpat arī nebija Lieldienu svinēšanas. Tā vienkārši, jo nafig. Tāpat kā es skatījos uz tām stulbajām dāvaniņām, kas nevienam nebija vajadzīgas, tāpat es tagad skatījos uz mizām.
Neviens nevienam mēs vairs neesam vajadzīgi. Tā kā esmu dzimtas apkaunojums, mani vienmēr ir mēģināts atturēt no personīgu attiecību veidošanas ar radiem, un nu to vairs nav vispār. Iepriekš notika kaut kāda saziņa vismaz caur to un šito, un kopā, bet es nebiju pamanījusi, cik tas viss tomēr ir bijis nepatiesi. Vēl daudz nepatiesāk nekā man likās. Nu vairs nav palicis nekā, bet katra jauna reize, kad kaut kas vairs nenotiek, ir bijusi smaga.
Viss, kas ir palicis, ir vismaz kaut kādā veidā svinēti Ziemassvētki, jo kaut kas tur tomēr bija. Tā smieklīgi skumji, bet bija. Taču laikam man jau viss ir pilnīgi vienalga. Izmetot tās sasodītās mizas, es sapratu, ka tas arī ir viss. Kad nomirs mana mīļā tante, ar kuru es arī nekad neesmu drīkstējusi normāli runāt, un tāpēc to arī vairs nemācētu, tad man nebūs palicis gandrīz vairs nekā.
Man ir tikai 32, un man vairs nav ģimenes. Nākamgad arī māja, kurā uzaugu, vairs nebūs vieta, kur atgriezties. Viss, kas mani saistīja ar pagātni, būs miris. Es tāpat zināšu, ka kaut kur jau viņi vēl ir, neba visi miruši, bet tas, cik es vienmēr esmu bijusi apkaunojoša, ir visu izjaucis. Tagad es pat domāju, ka nemaz tik traki nebūtu bijis, ja arī es būtu dumpojusies, mēģinājusi tomēr pa savam. Toreiz mēs visi vēl kaut ko tiešām cits citam nozīmējām. Ja arī es būtu traka, nepareiza, pat zināmā veidā pretīga, es tomēr būtu es, tas pats cilvēks, bet to vajadzēja sākt daudz agrāk. Tomēr to, ko mums ieaudzina no bērna kājas, ir nereāli grūti vēlāk virzīt citādāk. Tad nu tas, ka es esmu nepareiza un man labāk ne ar vienu nerunāt, tikai par laikapstākļiem, ir palicis uz mūžu. Man vairs nav pat ko viņiem teikt. Vairs jau tiešām nav.
Un tomēr izmest tās sasodītās mizas ir grūti. Jau gadiem ir gribējies ķerties pie visādiem sīkiem simboliem, lai kaut ko saturētu kopā. Mēģinu sev teikt, ka man neko nevajag, un tā pat ir patiesība. To, kas ir palicis, man īstenībā nevajag. Taču ir tāds tukšums iekšā. Cik tad var mest un mest visu projām. Nekā daudz jau nav palicis.
Kur tajā visā atrast to, kas pašai no sevis, kā no pagātnes uz nākotni ejošas būtnes, ir palicis pāri, nezinu. Pagātne ir pilnīgi nogriezta. Tās vairs nav. Nekā no tā visa vairs nav. Es esmu atdalīta no tā, kas es biju, kā stumbrs iesprausts zemē, bet sakņu tam nav.