Tuvos tas laiks, kas aprakstīts grāmatā pirms gadiem. Būtu tik jauki to prezentēt 27. oktobrī, kas ir Aleksandra dzimšanas diena, un pēdējā diena grāmatā, bet tas nu gan nesanāks.

Kaut kādā ziņā pasaule ir kļuvusi mazāka, bet kaut kādā ziņā atkal nepārvarami liela. Es par to, ka pasaulē ir cilvēki ar kopīgām, bet ļoti retām interesēm, taču viņi parasti dzīvo tik tālu cits no cita, ka nekādi nespēj satikties. Interneta forumi, grupas, lapas - it kā jau jauki, bet tas, ka var atrast domu biedrus, savā ziņā tikai kacina. Ja cilvēkiem nebūtu ilūziju par to, ka viņi nav vieni, viņiem būtu vieglāk iederēties, neizkopt savu atšķirīgumu, jo nav jau citas iespējas. Tagad sanāk sazināties, sarakstīties un virtuāli iedraudzēties, bet tas jau to vientulības sajūtu nemazina, vismaz ne to īsto.
Es jau nu nekādā gadījumā neesmu tas cilvēks, kas nepacels savu pakaļu, lai aizbrauktu ciemos, lai nesarīkotu tusiņu utt. Man internets šādā ziņā nav neko atņēmis. Es ļoti gribētu cilvēciskas attiecības ar citiem, klātienē, personīgi, un es būtu gatava ieguldīt ļoti daudz šādās attiecībās, bet doma, ka kaut kur pasaulē izkliedēti ir cilvēki, kas tiešām ir mani dvēseles radinieki, atņem vēlēšanos piekāpties, samierināties ar mazāk. Es nekad neesmu mācējusi pieticību tajās lietās, kas man svarīgas. Citās jā, piemēram, dzīves apstākļi, ērtības. Ja man ir kaut kas cmuks, nav arī gluži jādzīvo kā trollim alā, man pietiek ar mazumiņu, bet cilvēku, ko mīlēt, ar ko draudzēties, man vajag ļoti greznu, man nepietiek ar tādu cilvēku, kādā mājā es dzīvoju, pat ne ar smalkāku māju. Man vajag cilvēku - pili, vismaz muižu ar lielu, skaistu, ēnainu dārzu.
Kad es internetā iepazīstos ar tādiem cilvēkiem, tas mani tikai padara arvien asociālāku.

Dodiet man šoreiz vārdu tikko uztaisītam latviešu cilmes vampīram. Ap 30. Rakstnieks. Galva pilna konstrukciju un māksliniecisku ideju, bet dzīvo ļoti vienkārši, nokrauj galdu ar kafijas krūzītēm, pusgadu nemaina gultasveļu. Ārēji ne ar ko neizceļas, ne smuks, ne nesmuks, vidēja auguma, slaids, nedaudz sakumpis, zilas acis, vidēji brūni mati, īsi apgriezti, mēdz aizaudzēt seju. Visu dzīvē uztver kā faktu, ne ar ko īpaši necīnās, neko negrib panākt, bet tikko kā iestājas māksla, tā ir tāds lidojums, ka maz neliekas, bet vairāk tāpēc, lai aprakstītu, lai konspektētu vērojumus un parādītu tos no vienas un otras puses, bet ne lai kādu ar savu mākslu uz kaut ko vedinātu. Noslēgts, bet labs sarunu biedrs, ir tik labs vērotājs, ka spēj pielāgoties, ja grib, bet, ja negrib, tad atšuj tā, it kā neticētu, ka kādu spēj sāpināt, pašu sāpināt nekas īpaši nesāpina, jo visu vēro no malas. Vienīgais, ko grib no cilvēkiem - lai saprot kaut ko no tā, ko viņš raksta, ja kāds liekas saprotam, tad uzreiz tam cilvēkam ir daudz plusiņu un tad viņš var pat būt samērā labs draugs un interesēties pretim, bet tikai tik ilgi, kamēr izrāda interesi par viņa darbiem. Ja no sākuma liek domāt, ka saprot viņa dižo mākslu, bet pēc tam pamet vai kādu lietu galīgi nesaprot, tad gan var kļūt ļaundabīgs pret nežēlastībā kritušu draugu.
*
Nu nenāk man nekas pietiekami labs prātā. Ir vārdi, kas varētu būt labi, nav tik traki, kā toreiz ar Viktoru, vismaz ir pieņemami varianti, bet līdz galam nav.