Sun, Oct. 9th, 2016, 11:27 pm
Pasaule staipās un mainās

Kaut kādā ziņā pasaule ir kļuvusi mazāka, bet kaut kādā ziņā atkal nepārvarami liela. Es par to, ka pasaulē ir cilvēki ar kopīgām, bet ļoti retām interesēm, taču viņi parasti dzīvo tik tālu cits no cita, ka nekādi nespēj satikties. Interneta forumi, grupas, lapas - it kā jau jauki, bet tas, ka var atrast domu biedrus, savā ziņā tikai kacina. Ja cilvēkiem nebūtu ilūziju par to, ka viņi nav vieni, viņiem būtu vieglāk iederēties, neizkopt savu atšķirīgumu, jo nav jau citas iespējas. Tagad sanāk sazināties, sarakstīties un virtuāli iedraudzēties, bet tas jau to vientulības sajūtu nemazina, vismaz ne to īsto.
Es jau nu nekādā gadījumā neesmu tas cilvēks, kas nepacels savu pakaļu, lai aizbrauktu ciemos, lai nesarīkotu tusiņu utt. Man internets šādā ziņā nav neko atņēmis. Es ļoti gribētu cilvēciskas attiecības ar citiem, klātienē, personīgi, un es būtu gatava ieguldīt ļoti daudz šādās attiecībās, bet doma, ka kaut kur pasaulē izkliedēti ir cilvēki, kas tiešām ir mani dvēseles radinieki, atņem vēlēšanos piekāpties, samierināties ar mazāk. Es nekad neesmu mācējusi pieticību tajās lietās, kas man svarīgas. Citās jā, piemēram, dzīves apstākļi, ērtības. Ja man ir kaut kas cmuks, nav arī gluži jādzīvo kā trollim alā, man pietiek ar mazumiņu, bet cilvēku, ko mīlēt, ar ko draudzēties, man vajag ļoti greznu, man nepietiek ar tādu cilvēku, kādā mājā es dzīvoju, pat ne ar smalkāku māju. Man vajag cilvēku - pili, vismaz muižu ar lielu, skaistu, ēnainu dārzu.
Kad es internetā iepazīstos ar tādiem cilvēkiem, tas mani tikai padara arvien asociālāku.