Uz vienu diennakti es atkal jutos pavisam laimīga un mierīga, atskaitot pāris nenozīmīgus mirkļus. Tas ir tik jauki būt bez greizsirdības, intrigām, slēptiem nodomiem un nepateiktām lietām, sarežģītām problēmām un vispār sarežģījumiem, kur katru varbūt nevietā pateiktu vārdu var atmaksāt ar smaidu un matu pabužināšanu, un viss atkal ir labi bez garām runām.
Tā ne vienmēr ir labāk, bet man tieši šobrīd tā tiešām IR labāk. Vienkārši, viegli un mīļi. Bez kaut kā prasīšanas, pārliekas pieķeršanās, bet ar milzīgu prieku viņu atkal redzēt un sajust dzīves garšu, kāda man tā liekas pareizā - ar viņu manā dzīvē.
Ne katru dienu, ne katru nedēļu, bet tieši tad, kad man vajag.

Tika minēts par tiem brīžiem, kad neviena nav blakus, lai gan ļoti, ļoti vajag, un kā tas izmaina cilvēkus. Skaidrs, ka ne jau par fiziski klātbūtni ir runa. Man liekas, ka tāda nebūšana blakus, atbalsta trūkums, kad tik ļoti vajag, ir tāpat kā brīdis, kad vajag kādu, kas palīdz te izraut roku no milzīga zobrata. Tikpat svarīgi. Pēc tā, ja nav, paliek tikpat smagas un šausmīgas rētas.
Es arī esmu redzējusi, kā mainās cilvēki, kad neviena nav bijis blakus, lai gan ļoti vajadzēja. Vai ir saņemts nosodījums nevis atbalsts. Pašai tā ir bijis, un tas pilnīgi un galīgi sagrauj dzīvi. Tas, lai kāds uzklausa un parāda, ka ir blakus, ir kā ēst.
Pašai tādi brīži nekad nav nākuši par labu, nav padarījuši stiprāku, bet tikai nežēlīgāku, ciniskāku, un to es neuzskatu par spēka pazīmi.

... bet tu pagriezi tam visam muguru un izlikies, ka man nav jāairē laivas, jāvada helikopters un jāmaksā par tā degvielu, un ka man ir jāatdod puse sirds, lai radītu Dieves brīnumus tavā deguna galā.
Kā tajā anekdotē, protams.
Stāv cilvēks uz debesskrāpja jumta, kad apkārt vispasaules plūdi un ūdens kāpj ar katru brīdi augstāk. Piebrauc laiva un cilvēks tajā saka - kāp iekšā, aizvedīšu līdz sauszemei! Bet muļķis atbild - nē, nē, gan jau Dieviņš par mani parūpēsies! Pēc laika piebrauc otra un vēlreiz cilvēks tajā saka, lai kāpj iekšā, bet viņš - to pašu. Kad jau ūdens gandrīz vienā līmenī ar jumtu, pielido helikopters un pamet virvi, bet slīcējs saka to pašu un noslīkst. Nonāk pie Dieva un... Dievs protams saka, ka sūtīja divas laivas un helikopteru.
Manā stāstā notiek pat vēl brīnumainākas liekas, kādas panākamas tikai caur pašuzupurēšanos un milzīgu mīlestību. Bet tās vienalga tiek noraidītas.
Es jūtos izdarījusi labu darbu. Vienreiz mūžā es tiešām biju Viņas pašas roka, kas pastiepās palīdzēt, bet šajā rokā tika kosts un kosts, un kosts bez gala, kamēr roka nu beidzot ir nokosta pavisam. Tā nebija mana, tā bija man piešūta Dievietes roka, un es bez tās neesmu zaudējusi neko no sevis, tikai es vairs neesmu Dieves eņģelis. Šīs lomas man pietrūks, bet Viņa ir mani atstājusi būt man pašai un piepildīt savus sapņus.
Nest šo atbildību bija tik smagi un tik skaisti. Un es pat īsti nenožēloju, ka neradīju tādu brīnumu, kā man it kā būtu gribējies. Kā bija, tā bija. Es mēģināju pat vēl vairāk kā no manis prasīja, es strādāju ar savām pašas mirstīgajām rokām un lēju arī savas, ne Dievietes asinis, un to no manis neviens nebija prasījis. Es ieguvu milzīgu pieredzi, protams. Es darīju vissvētāko darbu pasaulē. Es piedalījos kādā ļoti nozīmīgā, dievišķā procesā, bet nu tas ir galā.
Dieve ir paņēmusi no manis savu saplosīto roku, tikai viņai būs daudz vieglāk sadziedēt to, jo man ir jādziedē sava mirstīgā miesa un sava vājā cilvēka dvēsele, un kaut kur jāatrod jauna puse sirds, par kuru es nopirku šo brīnumu.
Vai kāds MAN piedāvās Dieves brīnumus? Diez vai.
Es dziedēšos ilgi un smagi pati saviem spēkiem, bet tas bija to vērts.
Rezultāts bija tikai nepilns pusgads lidojuma man un viņam. Man - izplatījumā, viņam - vismaz virs zemes, vismaz pāris centimetrus virs zemes.
Tas bija skaisti un es nenožēloju nevienu ziedotu asins lāsi.
Man tikai ļoti, ļoti žēl, ka pasaules kārtība ir tāda, ka pret negribēšanu nav zāļu. Visu var otra vietā, bet gribēt nevar.
Taču laikam tas žēlums būs īslaicīgs, jo tāda ir pasaules kārtība. Man tas jāpieņem un jāiet tālāk, zinot, ka esmu piedalījusies ļoti, ļoti skaistā darbā, kas izgāzās kā veca sēta.

Protams, ka es neesmu tik svēta, kā uzrakstīju iepriekšējā ierakstā. Taču man tas patīk tāds gaišs un svēts. Patiesība nav tikai tik skaista, lai gan daļa no patiesības ir.
Patiesības otra puse, tā atdotā puse no sirds, ko kāds ir iztērējis un izsūcis, ir tukša, sagruvusi un saplosīta, un man ir tik neizmērojami smagi atzīt sakāvi, atzīt to, ka mīlestība tomēr ir spēks, kas uzvar tikai filmās un citiem, ne man.
Taču esmu apņēmusies, ka tā ir pēdējā mana ļaunākā pusgada dzīvē traģēdija. Šo vēl man ir jāizsāp, ar to man ir kvadriljonu reižu jānomirst, un tad es beidzot būšu fēnikss.
Nē, es nevienam tagad nesniegšu roku, es nevienam nepalīdzēšu un nevienam nebūšu blakām. Tagad es būšu sev, jo esmu zaudējusi lielu daļu no sava es, man ir sakropļota dvēsele un sagrauts ķermenis.
Nenāciet pie manis kaut ko lūgt, man nekā nav.
Taču, ja es šo pārdzīvošu, tad laikam no šādām ciešanām izaugs kaut kas patiesi neaprakstāms, un tad es ceru, ka man būs riekšavām kvadriljonu, ko jums visiem dot. Dot tiem, kas esat to pelnījuši un kas māk to novērtēt!
Man apkārt ir tik daudz labu cilvēku, kas novērtē un mīl mani, un es gribu pievērsties jums visiem. Es gribu uzziedēt kā visskaistākais zieds, lai varētu turpināt to, ko vienmēr esmu gribējusi un darījusi. Mīlēt, saņemt mīlestību un radīt sev apkārt mīlestības un pieņemšanas, patiesas sirsnības un skaistuma pasauli.
Nekas dižs man no tā nav sanācis, bet šis tas ir, un, kad (ja) es izkāpšu no šīs bedres, kas tiešām reiz ir pēdējā šajā periodā, es ziedēšu tā, kā nekad, un mīlēšu tā, ka nekad, un es būšu vēl simtkārt vairāk, lai radītu brīnumus jums visiem, un sev jau pirmām kārtām.
Bet šobrīd nenāciet pie manis. Jāsaka, kā cibā pieņemts.
Manis jau gandrīz vairs nav.
Bet... ja būs, ja atkal būs, tad BŪS.

Jo man pēc gada pārtraukuma atgādināja, ka pasaulē ir dziesma, kura man ir pilnīga mānija. Pie tam man taisni tad bija tikko radusies mānija. Tas bija mans mīļākais vakars pa ilgiem mēnešiem.
Tas ritms mani padara gluži traku un Kvarforta elšana liek baudā izliekt muguru un pārgriezt acis. Šī kļūst atkal par manu trešo mīļāko dziesmu, ieviešot Top3 vēl vienu Kvarforta dziesmu, lai gan grupa ir cita un viņš tikai piedalās ar vokālu.
Mūzika ir mans glābiņš un mana mūža mīlestība, mans pastāvīgākais draugs, mans patvērums un visskaistākais pēc cilvēku attiecībām, ko es zinu, un tā vienmēr mani mierina tad, kad tās attiecības kļūst no skaistam par ellišķām.
Brīnumaina mūzika!
https://www.youtube.com/watch?x-yt-ts=1422579428&x-yt-cl=85114404&v=5DWLeHQG6EU

Apsveicu vienu tādu dzimšanas dienā, bet viņš man pretim savu seksa video. Nu baigais. Bet šajā dienā tā saruna un video taisni noderēja.