Kā tajā anekdotē, protams.
Stāv cilvēks uz debesskrāpja jumta, kad apkārt vispasaules plūdi un ūdens kāpj ar katru brīdi augstāk. Piebrauc laiva un cilvēks tajā saka - kāp iekšā, aizvedīšu līdz sauszemei! Bet muļķis atbild - nē, nē, gan jau Dieviņš par mani parūpēsies! Pēc laika piebrauc otra un vēlreiz cilvēks tajā saka, lai kāpj iekšā, bet viņš - to pašu. Kad jau ūdens gandrīz vienā līmenī ar jumtu, pielido helikopters un pamet virvi, bet slīcējs saka to pašu un noslīkst. Nonāk pie Dieva un... Dievs protams saka, ka sūtīja divas laivas un helikopteru.
Manā stāstā notiek pat vēl brīnumainākas liekas, kādas panākamas tikai caur pašuzupurēšanos un milzīgu mīlestību. Bet tās vienalga tiek noraidītas.
Es jūtos izdarījusi labu darbu. Vienreiz mūžā es tiešām biju Viņas pašas roka, kas pastiepās palīdzēt, bet šajā rokā tika kosts un kosts, un kosts bez gala, kamēr roka nu beidzot ir nokosta pavisam. Tā nebija mana, tā bija man piešūta Dievietes roka, un es bez tās neesmu zaudējusi neko no sevis, tikai es vairs neesmu Dieves eņģelis. Šīs lomas man pietrūks, bet Viņa ir mani atstājusi būt man pašai un piepildīt savus sapņus.
Nest šo atbildību bija tik smagi un tik skaisti. Un es pat īsti nenožēloju, ka neradīju tādu brīnumu, kā man it kā būtu gribējies. Kā bija, tā bija. Es mēģināju pat vēl vairāk kā no manis prasīja, es strādāju ar savām pašas mirstīgajām rokām un lēju arī savas, ne Dievietes asinis, un to no manis neviens nebija prasījis. Es ieguvu milzīgu pieredzi, protams. Es darīju vissvētāko darbu pasaulē. Es piedalījos kādā ļoti nozīmīgā, dievišķā procesā, bet nu tas ir galā.
Dieve ir paņēmusi no manis savu saplosīto roku, tikai viņai būs daudz vieglāk sadziedēt to, jo man ir jādziedē sava mirstīgā miesa un sava vājā cilvēka dvēsele, un kaut kur jāatrod jauna puse sirds, par kuru es nopirku šo brīnumu.
Vai kāds MAN piedāvās Dieves brīnumus? Diez vai.
Es dziedēšos ilgi un smagi pati saviem spēkiem, bet tas bija to vērts.
Rezultāts bija tikai nepilns pusgads lidojuma man un viņam. Man - izplatījumā, viņam - vismaz virs zemes, vismaz pāris centimetrus virs zemes.
Tas bija skaisti un es nenožēloju nevienu ziedotu asins lāsi.
Man tikai ļoti, ļoti žēl, ka pasaules kārtība ir tāda, ka pret negribēšanu nav zāļu. Visu var otra vietā, bet gribēt nevar.
Taču laikam tas žēlums būs īslaicīgs, jo tāda ir pasaules kārtība. Man tas jāpieņem un jāiet tālāk, zinot, ka esmu piedalījusies ļoti, ļoti skaistā darbā, kas izgāzās kā veca sēta.