tethys_

Tika minēts par tiem brīžiem, kad neviena nav blakus, lai gan ļoti, ļoti vajag, un kā tas izmaina cilvēkus. Skaidrs, ka ne jau par fiziski klātbūtni ir runa. Man liekas, ka tāda nebūšana blakus, atbalsta trūkums, kad tik ļoti vajag, ir tāpat kā brīdis, kad vajag kādu, kas palīdz te izraut roku no milzīga zobrata. Tikpat svarīgi. Pēc tā, ja nav, paliek tikpat smagas un šausmīgas rētas.
Es arī esmu redzējusi, kā mainās cilvēki, kad neviena nav bijis blakus, lai gan ļoti vajadzēja. Vai ir saņemts nosodījums nevis atbalsts. Pašai tā ir bijis, un tas pilnīgi un galīgi sagrauj dzīvi. Tas, lai kāds uzklausa un parāda, ka ir blakus, ir kā ēst.
Pašai tādi brīži nekad nav nākuši par labu, nav padarījuši stiprāku, bet tikai nežēlīgāku, ciniskāku, un to es neuzskatu par spēka pazīmi.