Tā ir, kad mēģina saņemties un nepadoties. Tagad ir drausmīgi pretīgs, sāpīgs puns pakausī. Izdomāju, ka jāpavingro, jo parastajās depresijās man tas palīdz, un arī citiem es iesaku, bet bezspēks ir tik liels, ka trešajā minūtē pēc kaut kādas nejēdzīgas staipīšanās, ko nevar saukt par vingrošanu, es nokritu ar galvu pret skapja durvīm. Sagriezās melns un pat nejutu, kā atsitos un kā nonāku uz grīdas. Īsti laikam samaņu nezaudēju, bet jutu tikai tādu kā lēnu slīdēšanu cauri kaut kam melnam un biezam, un atjēdzos uz grīdas pie skapja ar sāpīgu pakausi. Labi, ka ne līdz asinīm, bet izcilnis ir un sāpīgs.
Senāk es šādā stāvoklī pavadīju lielāko daļu sava laika, ģību pat skolā aiz cenšanās "saņemties", biežāk uz skolu nemaz negāju. Toreiz man likās, ka tāda nu es esmu, tāda ir mana dzīve un neko tur mainīt nevar, bet šoreiz es zinu, ka mainīt var, taču šobrīd es nezinu, kā. Ja es ietu pie psihiatra, viņš parakstītu antidepresantus, bet man nav naudas, un pie tam viņi iedarbojas tikai ilgākā laikā. Šobrīd man neliekas, ka es kaut kur vispār varu aiziet. Pat līdz veikalam liekas šausmīgi tālu, un ēst ko mājās vairs nav, bet nu un tad, labāk neēst kā lauzt sprandu uz kāpnēm.
Jā, ir smagi, ļoti, sevišķi sēdēt te mājās vienai un adīt rozā šallīti (pēc taustes tā bija vispatīkamākā dzija no tām, kas vēl atlikušas).

http://www.space.com/27895-wanderers-science-fiction-short-film.html?adbid=10152481719056466&adbpl=fb&adbpr=17610706465&cmpid=514630_20141202_36527567
*
Vismaz uz brītiņu sajutos labāk. Pasaule turpinās. Mēs ejam tālāk. Viss notiek, arī bez manis notiks. Šis video par kosmosa kolonizāciju man deva jaunu iedvesmu.

Uz kājas parādījušies divi mazi pušumiņi ar krevelītēm, apmēram ilkņu attālumā. Varbūt, ka man enerģiju izsūc kāds vampīrs ar foot fetish un no tā arī rodas depresija... Tiešām nezinu, kā viņi tur izcēlās, neko nejutu, neko neatceros, pirms stundas vēl nebija.