Josephine.
Viņai piestāv šis vārds daudz labāk par Veroniku, Valentīnu vai citiem, ko viņa lieto.
Jā, varbūt Viņa ir tā, kurai es vēl arvien neesmu tikusi pāri. Tā liegi, gandrīz nemanāmi esmu aizķērusies un kāda daļa ir palikusi. Tie ir tikai tādi zibšņi, man nav nekā žēl, bet dažreiz vienkārši gribas ierakt seju šajos matos un ļaut pasaulei kā spārei izķert visus odus, kas ap mums riņķo. Arbūzs labi garšo ar balto saldējumu, pat tad, ja tas izskatās pēc tomātiem ar krējumu. Varbūt tas garšo tik labi tikai tāpēc, ka gatavojām to kopā.
Dīvaina sajūta. Reizē liekas, ka viss ir kārtībā un beidzies tik mierīgi un tā, kā vajag, bet tomēr ir šī aizķeršanās sajūta. Tāds ne dūriens sirdī, bet kā āķis lūpā, kas nav jūtams, ja vien kaut kas to neaktivizē. Liekas, ka tas kaut kur velk.
Varbūt Viņa patiesībā nav reāla, bet tikai tāda meža nimfa :) Vismaz tā Viņa, kas vēl joprojām ir mana :)