Senāk es šādā stāvoklī pavadīju lielāko daļu sava laika, ģību pat skolā aiz cenšanās "saņemties", biežāk uz skolu nemaz negāju. Toreiz man likās, ka tāda nu es esmu, tāda ir mana dzīve un neko tur mainīt nevar, bet šoreiz es zinu, ka mainīt var, taču šobrīd es nezinu, kā. Ja es ietu pie psihiatra, viņš parakstītu antidepresantus, bet man nav naudas, un pie tam viņi iedarbojas tikai ilgākā laikā. Šobrīd man neliekas, ka es kaut kur vispār varu aiziet. Pat līdz veikalam liekas šausmīgi tālu, un ēst ko mājās vairs nav, bet nu un tad, labāk neēst kā lauzt sprandu uz kāpnēm.
Jā, ir smagi, ļoti, sevišķi sēdēt te mājās vienai un adīt rozā šallīti (pēc taustes tā bija vispatīkamākā dzija no tām, kas vēl atlikušas).