No sākuma viņš lika visādos sociālajos tīklos bildes tikai ar sevi, visādās arvien atklātākās pozās. Viņam radās fanu lapas un pielūdzēji. Pēc tam viņš lika sevi dažādās seksuālās darbībās nofočētu. Bildes kļuva arvien pornogrāfiskākas, pēc tam arvien vardarbīgākas. Likās, ka viņš vēlas pievērst sev visu iespējamo uzmanību, vienalga kādā veidā. No sākuma visi domāja, ka tās ir mākslas bildes, ka tur darbojas modeles un aktieri, bet viņš sāka publicēt arvien vairāk tādu tekstu - kā lai normāli nofotografē, ja viņas asinis līst acīs un bojā skatu? Kā lai notur cilvēku vajadzīgajā pozā, ja viņa rokām bildē vajag būt brīvām, kādi ierosinājumi? No sākuma visi pielūdzēju leģioni domāja, ka viņš tēlo, bet arvien vairāk sāka likties, ka tajā visā ir kāda pārāk skaudra patiesīguma elpa.
Kad izrādījās, ka pilsētā sāk pazust cilvēki, tika pieķerts, ka tie parādās viņa bildēs. Viņš jau bija paspējis kaut kur nobēdzināties, neviens nezināja, kur viņš ir, un bildes parādījās no neprognozējamām ip adresēm, parasti upuru dzīvokļiem. Viņš pats pastāstīja, ka sagatavo jaunu partiju, tad dodas nolaupīt kādu upuri, un viņa datoru izmanto bilžu ielādei, no nākamā atkal to iepriekšējo. Pilsēta bija milzīga, viņam nebija nekāda īpaša paterna, kā viņš izvēlas upurus, viss bija izplānots ļoti ģeniāli, arī tas, ka viņš ļoti atklāti visu stāstīja, arī atbildēja uz fanu jautājumiem draudzīgi un atklāti. Lielākā daļa cilvēku viņu, protams, nosodīja, bet klusībā pielūdza, jo viņš bildēs vienmēr izskatījās pēc eņģeļa, viņš bija tik skaists, tik gudri mācēja izvairīties no noķeršanas, bija tik šarmants un bīstams. Izvērtās vesela mānija, kā visi ar šausmām un baudu gaidīja katru jaunu sēriju, kas nozīmēja vēl vienu izvarotu, spīdzinātu un nogalinātu cilvēku. Viņš nesmādēja nekādu dzimumu, vecumu un likās, ka viņam vispār nav konkrētas gaumes, taču pats viņš to noliedza. Viņš teica, ka meklē cilvēkus, kas vēlas tikt sodīti, kuriem viss izskats liecina par to, ka viņi ir vainīgi un alkst soda. To varot redzēt visā viņu izskatā. Viņi gribot, lai tas ar viņiem notiek.
Tad es devos pie viņa. Tas, protams, ir sapnis, un nav jājautā, kā es zināju, kur viņš ir. Tā bija tumša, milzīga noliktavas tipa ēka, sen neizmantota un putekļaina, netīra. Viņš sēdēja uz vecas kastes savās baltajās drēbēs, jo valkāja tikai tādas, viņš zīmēja jaunu skici fotogrāfijai. Viņš pagriezās uz manu pusi, izdzirdējis soļus, pasmaidīja nevainīga prieka pilnu smaidu. Izskatījās ļoti pēc Doriana Greja "Penny dreadful" variantā, ne tieši pēc sejas, bet kaut kas emocionāli līdzīgs.
Teicu, ka es nevēlos dzīvot, bet man ir pārāk liels gļēvums iekšā, lai es varētu sev ko nodarīt. Viņu tas nepārsteidza. Viņš mani pieklājīgi pieveda pie krēsla, maigi sasēja, tad ilgi skatījās uz manu seju, plānojot, kādā tēlā es iederēšos. Tad viņš paņēma dzelkšņainu kasteti un sāka sist man pa vienu sejas pusi, sadragājot vaigu kaulu un ādu izveidojot bārkstīs. Klasiski piešķiebis galvu, viņš vēroja rezultātu, noplēsa vienu pārāk garu ādas skrandiņu, tad gludi pārgrieza uzaci V burta veidā. Jautāja, kā mani sauc, atsēja labo roku, iedeva tāfelīti, uzrakstīju "Līga".
Tad viņš vēl ilgi skatījās, sataisīja man matus uz augšu, uz nesadragātā vaiga iegrieza smalkas svītriņas, kā garas apakšējā plakstiņa skropstas. Taču tad viņš sāka justies acīmredzami neērti. Sāka knosīties. Es jautāju (jo sapnī tomēr varēju parunāt), kāpēc viņš neturpina. Viņš pilnīgi atklāti atzina, ka nejūtas savā ādā. Jautāju kāpēc? Viņš teica, ka es nemaz neizskatos tā, it kā gribētu, lai mani soda. Es teicu, ka nemaz negribu, es gribu mirt. Viņš sāka nemierīgi staigāt pa telpu, runāt kaut ko par to, ka šis laikam ir nepareizi, jo es esmu tīra un nevainīga, un mani nesanāk sodīt. Jautāja, kāpēc es gribu mirt. Teicu, ka manī ir milzīgs tukšums, ka es jūtos pamesta un viena, ka man sāp dzīvot, ka visi mani grib atstāt, ka esmu nevērtīga un pasaulei nederīga, neko nespēju sasniegt, ka man visu laiku ir slikti fiziski no pārmērīgām emocijām, ka neviens no nesaprot, ka man visu laiku jātaisnojas, kāpēc es negribu iet garā pastaigā, kāpēc man vajag, lai atver logu, kāpēc man vajag, lai mani samīļo, nevis kāpj virsū un drāž, ka es jūtos šausmīgi nogurusi, ka man vairs nav spēka cīnīties ar pasauli, kas ir pārāk brutāla manai jūtīgajai dvēselei, ka man nav spēka cīnīties ar saviem mīļajiem, kas mani nesaprot, un kas nav blakus, kad man vajag, bet ka viņi nav vainīgi, es vienkārši esmu nepareiza, jūtos nederīga un neiederīga, bet ne vainīga.
Viņš uz mani skatījās, skatījās, sāka raudāt, ielika man galvu klēpī un apskāva manas kājas. Teica, ka viņam būtu bijis jāieskatās rūpīgāk, lai saprastu, ka mani nevajag sodīt. Teica, ka es esot ļoti skaista šādā dekorācijā, bet ka viņš man nevar palīdzēt nomirt, ka viņam žēl, ka tā ir sanācis, bet viņš mani aizvedīs pie sava drauga, kas mani vienkārši nošaus. Viņš mani nofotografēja tā ar sevi klēpī, teica, ka pastāstīs manu stāstu, ieliks šo bildi un pateiks, ka esmu palaista brīvībā, un tūliņ pārcelsies uz citām telpām.
Maigi noskūpstījis mani, viņš mani atsēja un iedeva man telefona numuru, kur pazvanīt, lai mani nošauj.
Apskāvu viņu, atstājot lielu asiņu traipu uz viņa vaiga un gaišajiem matiem. Devos projām, atstājot viņu tādu apjukušu un diezgan nelaimīgu.
Tālāk sapnis neturpinājās, bet no rīta bija palikušas visas emocijas, it kā es tur tiešām būtu bijusi un viss būtu bijis realitāte, tikai man nav telefona numura, pa kuru pazvanīt un seja ir vesela.
Neteikšu, ka es justos tik slikti, kā sapnī, taču šī tukšuma sajūta, pamestība un absolūta nevēlēšanās turpināt šo dzīvi manī atbalsojās pārāk spēcīgi, lai es varētu pateikt, ka tai nav ar mani nekāda sakara.