Lieliska izrāde. Man ļoti, ļoti patika. Protams, arī tāpēc, ka lieliski spēju identificēties ar galveno varoni - sievieti, kam vienmēr ir par maz, kas nespēj samierināties ar ikdienišķu, pēlēku dzīvīti, un meklē ko daudz skaistāku, vispirms grāmatās un sapņos, pēc tam dzīvē. Aktrises balss bija perfekta šai lomai, tēlojums - patiess, lai gan sakāpinātos toņos, tomēr šī izrāde neatstāja pārspīlētu iespaidu. Vismaz es zinu, ka tā just kā juta Bovarī Kundze, ir iespējams, ir iespējams tikpat alkaini meklēt dzīvi, kā viņa. Mūsdienās tas, protams, ir daudz vieglāk, un ir mazāk iemeslu beigt ar arsēnu, kam pierādījums ir manis pašas dzīve.
Šis man liekas tas, ko es meklēju teātrī. Jā, es esmu vesta lielākoties uz komēdijām (radi izmaksā, pašai nauda tam ir reti), un tās pagaidām ir bijušas foršas, bet šis bija tieši tas, ko es gribētu skatīties, ja būtu jāizvēlas iet uz teātri nevis pāris reižu mēnesī, bet gadā. Ja ietu pāris reižu mēnesī, tad varētu arī iet uz tām komēdijām. Jā, protams, bija piezīme, ka izrāde bijusi šausmīga un briesmīga, un ka tādu jau vispār nevajag īsti skatīties, bezmaz, ka tā bijusi kļūda, bet man ļoti, ļoti patika.
Pāris reižu līdz slāpētiem sajūsmas elsieniem un vienreiz arī līdz vienai klusi noritējušai asarai.
Tagad vēl četras dienas līdz operai. Aīda cerams neliks vilties, tāpat kā Bovarī Kundze.
*
Un jā, es gribētu būt īstā, īstā ballē, kur es zinu visas dejas, kur visi zina visas dejas, lai man būtu kupla, gara, skaista kleita, lai pie sienām būtu spoguļi, lai apgaisme būtu sveces, lai būtu biezas, smagas, reibinošas smaržas un daudz, daudz skaistu cilvēku fantastiskā mūzikā, un aiz nakts melnas debesis un novembra skarti koki pret pilna mēness sudrabu.

Tajā dzīvoju lielā komūnveida, vai drīzāk cilts ciematā, ap 200 iedzīvotāju tur bija. Bija mūsdienas, bet kādā citā dimensijā, kur, kā jau bieži es redzu, valdīja postapokaliptiskas noskaņas. Parādījās tāds kā viduslaiku artefakts - ceļojoši pūšļotāji, dziednieki, eliksīru pārdevēji, kas uzcēla skatuvi un brēkāja no turienes par saviem brīnumlīdzekļiem. Ciemats bija nomaļš un visi 200 iedzīvotāji salasījās klausīties, ko nu teiks. Es arī, protams, bet jau no sākuma biju skeptiska.
Tur nu cēla priekšā zilus brīnumus - kā jau mūsdienās, tur bija cits līmenis. Prezentācija uz liela ekrāna vēstīja, ka piedāvāts tiek pirmā līmeņa eliksīrs - injekcija, kas mainīs tavu DNS un dos tev vismaz par 20 gadiem ilgāku dzīvi, labāku veselību, pilnīgu brīvību no infekcijas slimībām, un tie 20 gadi pie tam nāks klāt tagad, apstādinot novecošanu, tātad ilgāk būsi tik jauns, cik esi tagad, nenovecosi tos 20 gadus. Vēl būs asākas maņas un vēl citi sīki bonusi. Pretim nāk tas, ka kļūsti par vampīru, klāt ēdienam būs jādzer dzīvnieku asinis, bet nekādu negatīvu blakusparādību kā nespēja iet saulē vai līdzīgi.
Liela daļa cilvēku palika ļoti skeptiski, bet bija tādi, kas uzreiz gāja un pirka, turpat uz skatuves viņus sašpricēja, un viņi stāstīja, cik veseli uzreiz jūtas, ka ir asāka redze un vispār viss labāk. Naudu neprasīja daudz, un par tādu brīnumu es kļuvu vēl skeptiskāka.
Gaja dienas, arvien vairāk cilvēku sāka vākt kopā savus ietaupījumus un pirkt pirmā līmeņa eliksīru, bet es negribēju. Protams, ka bez zemūdens akmeņiem tas skanēja labi, bet es neticēju, ka viss par tik lētu naudu ir tīrs. Arvien vairāk pierādījās, ka man ir taisnība. Visi piedāvātie labumi tiešām, cik laiks deva pārbaudīt, strādāja, bet cilvēki kļuva viegli aizkaitināmi un kašķīgi, neapmierināti un nelaimīgi. Tad notika slepkavība, upurim bija nolaistas asinis, un viena sapotētā ģimene pēkšņi bija laimīgi un mierīgi uz... nedēļu. Tas daudzos raisīja aizdomas, kam es piekritu, ka izdzīvot gan var ar dzīvnieku asinīm, bet normālam psiholoģiskajam stāvoklim vajag cilvēku asinis dzert. Pierādījumu gan nevienam nebija.
Tālāk kļuva arvien trakāk. Piedāvāja otro paku - vēl 20 gadi klāt, un pie tam ļoti milzīgs fiziskais spēks. Atkal nemaksāja dārgi. Bija skeptiķu kompānija, bet, skatoties, kā otrā līmeņa uzlabotie gāž kokus ar plikām rokām, kamēr citiem jāmokās, daudzi sāka domāt. Vēl arvien viss strādāja, likās godīgi. Nu jau uzlabotā kompānija bija lielāka. Pazuda vēl trīs cilvēki un viņu līķus tā arī neatrada. Visi bija neuzlabotie.
Trešo paku vairs nedeva par naudu, izņemot par ļoti lielu naudu. Tagad bija jābrauc strādāt, izmantojot savu jauniegūto spēku. Neatceros, ko tur raka vai ražoja, bet darbs bija grūts, stundas jāstrādā garas. Cilvēki visi kļuva kašķīgi un strīdējās, bet visi uzlabotie nu jau alka trešo paku - neslimot vispār ne ar kādām slimībām, saglabāt ideālu veselību apsolītos gadus, ēst, ko grib, vien ne gluži spēcīgu indi, un būt skaistiem un veseliem. Visi gāja strādāt.
Nu jau nesapotēto bija palicis ciematā ļoti maz. Tos visi ienīda, uzskatīja gan par muļķiem, gan izlecējiem. Tika izziņots par ceturto paku - nu jau varēja iegūt vēl 20 gadus, un spēju lidot.
Cilvēki sāka rukāt kā traki, strādāja no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, lai dabūtu šo poti. Tāpat arī naids pārauga visas robežas, līdz mūs visus palikušos vienā dienā inficēja negribot ar pirmo poti. Jau nākamajā dienā jutu, ka fiziskā pašsajūta ir ideāla, bet nāk virsū nemiers, liekas, ka kaut kas lien zem ādas, kaut dzēru vistu asinis. Biju iepakaļ visiem attīstības ziņā, kuri jau centās uz piekto paku - vēl 20 gadi un divreiz lielāka izturība pret traumām un ievainojumiem.
Cilvēki ņēmās kā traki, plēsās gandrīz līdz nāvei, jo, lai cik uzlaboti nebūtu, miegs un atpūta tomēr bija vajadzīgi, lai gan stipri jau mazāk. Es pamazām arī sajutu degsmi, nopirku otro paku un sāku strādāt pēc trešās. Jutu, kā zaudēju sevi, alkās pēc vēl un vēl.
Tad paziņoja par sesto paku, kuru iegūt varēja tikai ar milzīgu naudas summu vai arī līgumu strādāt uz 100 gadiem. Tur bija gandrīz totāla neiznīcināmība. Vairs nevajadzēja ne ēst, ne elpot, dzīvošanai derēja visa uz Zemes sastopamā temperatūra, ķermenis kļuva izturīgs kā klints. Pārdevēji smējās, ka nonākot Zemes centrā vai uz Saules tomēr jāmirst vien būs, bet citādi - gandrīz nav nekā, kas varētu nogalināt, vismaz tādos normālos apstākļos.
Tajā brīdī man kā vēl tikai otrā līmeņa uzlabotajai tomēr parādījās kādas atmiņas par saprātu - es nolēmu bēgt. Sen jau neviens vairs nedomāja par to, ka ir kāda dzīve jādzīvo, ka ir bijuši sapņi, ko piepildīt, ka viņi jebko ir dzīvē gribējuši. Cilvēki kā vājprātīgi tikai alka pēc neiznīcināmības, nemirstības, visspēcības... un bija gatavi pārdoties par visu, kas iespējams. Parādījās baumas, ka septītajā pakā vis nebūs pielikti 20 gadi, bet dāvāta mūžīga dzīve. To neviens nezināja, bet visiem likās, ka tā jābūt. Visi bravūrīgi runāja, ka pastrādās tos 100 gadus, nu un tad, un tad dzīvos mūžīgi. Tiesa, neviens nezināja, kas būs 7 līmenī, tikai bija teikts, ka par to runās pēc tiem 100 gadiem.
Tā šausmīgā dzīšanās pēc vēl un vēl, lai gan jebkuram cilvēkam arī pirmais līmenis jau būtu daudz, ja to tagad tā iedotu, mani šausmināja līdz saltiem drebuļiem. Cilvēki bija gatavi vergot un pārdoties, aizmirst par ģimeni, draugiem, savu dzīvi, aizmirst visu un pavadīt mūžu verga darbā, lai tikai iegūtu... mūžību verga darba.
Aizbēgt man izdevās pamostoties...
Briesīgs sapnis, kas mani vajāja vēl visu dienu.

Pavisam īsi gribējās gan savai, gan citu zināšanai un interesei uzrakstīt sarakstiņu ar galvenajiem likumiem, ko es esmu lasījusi un praksē to patiesumu piedzīvojusi.
*
Neviens no šiem likumiem nav absolūts, bet visi ir vismaz apsvēršanas vērti. Var būt kādreiz citādāk, var būt dažādas situācijas, var būt izņēmumi un viss kas var būt, bet vismaz apsvērt un padomāt der.
*
1. Nekādas salīdzināšanas, cik vien var. Var izteikt savas pretenzijas, bet, ja tu sāksi teikt - redz, kā tā otra... tu dabūsi pa muti un būsi pelnījis (vai pelnījusi).
2. Ja attiecības dalās primārajās un sekundārajās, tad šis dalījums ir jāievēro ļoti stingri.
3. Ja attiecības ir līdzvērtīgas, arī tas ir jāievēro.
4. Ja gribi mainīt primāro vai sekundāro, vai vienlīdzīgo pozīciju, tas ir jādara zināms, nevis jāmēģina izlikties, ka tas nav svarīgi, jo tas tomēr ir svarīgi.
5. Vienošanās ir jātur ļoti lielā godā, vēl lielākā, kā monogāmiem pāriem, jo mums nav nekā cita, kā mūsu vienošanās, mums nav kāda gadsimtos iedibināta kārtība, uz kā balstīties.
6. Vēlams izglītoties poliamoru attiecību veidošanās, jo katrs ģimenē, skolā, psiholoģijas grāmatās, internetā, no draugiem, grāmatās un filmās redz kaut kādas dzīves gudrības, kaut vai vienkāršas, bet tomēr instrukcijas, kā dzīvot, redz dzīves situācijās, kā vajadzētu rīkoties, bet apkārt mēs neredzam poliamoras dzīves piemēru, mums trūkst pašu elementārāko zināšanu, kas monogāmiem cilvēkiem ir redzamas uz katra stūra. Mums nav tādas pieredzes, kas ar ģimeni un kultūru nododas paaudžu paaudzēs. Mums būtu vēlams par to īpaši padomāt un izglītoties, nevis utopiski nodomāt, ka "mīlestība visu saliks pa plauktiņiem". Piedošanu, tā nebūs.
7. Godīgums visās lietās, bet, ja tas pārkāpj kādu no iepriekšējiem punktiem, piemēram, par nesalīdzināšanu vai vietu ievērošanu, ir stingri jāpadomā, vai kaut ko nav labāk noklusēt, ja tā visiem būs labāk, ja runa ir par sīkumiem, ar sīkumiem vispār nav citus jāapgrūtina, jo situācija jau pati par sevi nav vienkārša.
8. Nevajag liekuļot, ka viss ir ideāli un viegli, ja tā nav. Poliamoras attiecības 90% gadījumu tomēr ir sarežģītākas kā monogāmās.
9. Piedošana, iecietība un sapratne ir vēl svarīgāka kā monogāmās attiecībās, jo, kā jau teicu, mums nav sabiedrībā ieprogrammētas instrukcijas, mums nav tik daudz pat specializētas literatūras, mums nav pašpalīdzības grāmatiņu, mums nav bieži vien arī ģimenes un draugu atbalsta, un, ja ir, viņi tāpat nespēj palīdzēt, jo viņiem nav tādas pieredzes. Mums jābūt piedodošākiem.
*
Tas man ir izkristalizējies.