Un paldies man par to, cik tādu fantastisku, jauku un vienkārši patīkamu cilvēku ir manā dzīvē. Jūtos ļoti, ļoti pateicīga. Ticu, ka ir kāds, kas tam ir pielicis roka, un, lai kas tie būtu, es saku paldies visam, kas pie tā ir piestrādājis un visam, kas man to ir devis.
Pēdējā laikā pateicība ir viena no manām spēcīgākajām izjūtām. Es jūtos tik laimīga, ka man pat līdz galam neaiziet, cik ļoti esmu priviliģēta un cik neaprakstāmi daudz kas man ir. Man ir savi ierobežojumi, kādu nav citiem, kādu nav lielākajai daļai, bet atkal man ir tik daudz vairāk laba, es saskaros ar tik labu, pat mīļu un sirsnīgu attieksmi, lai gan es neesmu tas pats sirsnīgākais cilvēks. Es cenšos būt patiesa un cenšos būt laba pret tiem, kas man patīk. Jā, man piemīt savs, visai īpašs šarms, un vēl diezgan daudz labu īpašību, bet tas man tomēr līdz galam neizskaidro, kāpēc es patīku un pat esmu mīļa tik daudziem burvīgiem cilvēkiem.
Protams, ka es esmu to pelnījusi, lai gan ne viss pasaulē notiek godīgi, bet es tomēr iekšēji jūtos to pelnījusi. Mani tas reizē pārsteidz un reizē liekas, ka tā tam būs būt.
Es te rakstu un rakstu, priecājos, vienkārši tāpēc, ka tas mani tiešām ļoti nodarbina. Jā, visādas problēmas, protams, bet reizē tik daudz kā laba. Kā tas ir? Kā tas tā var būt? Kāpēc es tik reti saskaros ar kādu diskrimināciju sava pilnīgi netradicionālā, pie tam atklāti piekoptā dzīvesveida dēļ? Kāpēc man vienmēr veicas atrast tos no tā 1% cilvēku, kas ir kaut nedaudz līdzīgi man? Kā var tā sanākt, ka viss iegūst īstu nozīmi un nostājas savās vietās?
Man ir jāizbeidz justies necienīgai. Es esmu cienīga tā visa, un man tas ir.
Paldies, Dieviete, Dievs, paldies visa mana garīgā saime un mans tālais, nesaprotamais augstākais Es, un vispār - paldies VISS par to, ko tu man dod.
Jā, man kārtējo reizi ir jāiet uz vēža pārbaudi, un ārsti skumji purina galvu, bet... es jūtos tik mierīga.
Man jāizbeidz sevi mocīt, jo visiem nav tas dots, kas man. Kāpēc? Ne tikai visu citu iemeslu dēļ, bet arī tāpēc, ka viņiem tas nav vajadzīgs, viņiem nav vajadzīgi mani labumi, tie ir manējie. Materiāli jā, bet citādi - man ir tas, kas ir dārgs man, tādā veidā, kā nevienam citam. Tas ir tieši man, tieši mans. Tas nevienam citam nemaz nav izmantojams.
Man gribas dalīties, bet to es varu izdarīt, tikai daloties, nevis atdodot.
Miers, Līga, miers. Miers ar mani un miers ar Visu.
Cik jocīgi, un reizē cik pareizi.
Cik reti mani piemeklē pareizības sajūtas, ka viss ir tā, kā jābūt, kā vajag. Es tikko stāstīju, ka man tādas teorijas nav pieņemamas, un te pēkšņi pienāk retais brīdis, kad es jūtos tik ļoti vietā savā dzīves situācijā.
Nu un tad, ka man ir slikta veselība, nu un tad, ka man mīļš cilvēks ir mēklis un izsakās par mani mēklīgi, nu un tad, ka tas nāk gaismā tā, kā varbūt nevajadzētu, nu un tad, ja arī kaut kas te ir pārpratums, nu un tad, ka manā dzīvē ir daudz nemiera un cilvēku, kas nespēj savas klabatas valdīt un vispār nemāk uzvesties. Tie visi ir sīkumi.
Cik banāli, bet man baudu sagādā pat elpot Rīgas gaisu.
Šorīt, veicot ikrīta vingrošanu un enerģētisko savienošanos ar Visu, es izjutu kaut ko ļoti spēcīgu, kas laikam sāk tagad nejēdzīgu vārdu plūsmā nākt ārā.
Tas bija tik ļoti... tik ļoti, ļoti.