tethys_

Lieliska izrāde. Man ļoti, ļoti patika. Protams, arī tāpēc, ka lieliski spēju identificēties ar galveno varoni - sievieti, kam vienmēr ir par maz, kas nespēj samierināties ar ikdienišķu, pēlēku dzīvīti, un meklē ko daudz skaistāku, vispirms grāmatās un sapņos, pēc tam dzīvē. Aktrises balss bija perfekta šai lomai, tēlojums - patiess, lai gan sakāpinātos toņos, tomēr šī izrāde neatstāja pārspīlētu iespaidu. Vismaz es zinu, ka tā just kā juta Bovarī Kundze, ir iespējams, ir iespējams tikpat alkaini meklēt dzīvi, kā viņa. Mūsdienās tas, protams, ir daudz vieglāk, un ir mazāk iemeslu beigt ar arsēnu, kam pierādījums ir manis pašas dzīve.
Šis man liekas tas, ko es meklēju teātrī. Jā, es esmu vesta lielākoties uz komēdijām (radi izmaksā, pašai nauda tam ir reti), un tās pagaidām ir bijušas foršas, bet šis bija tieši tas, ko es gribētu skatīties, ja būtu jāizvēlas iet uz teātri nevis pāris reižu mēnesī, bet gadā. Ja ietu pāris reižu mēnesī, tad varētu arī iet uz tām komēdijām. Jā, protams, bija piezīme, ka izrāde bijusi šausmīga un briesmīga, un ka tādu jau vispār nevajag īsti skatīties, bezmaz, ka tā bijusi kļūda, bet man ļoti, ļoti patika.
Pāris reižu līdz slāpētiem sajūsmas elsieniem un vienreiz arī līdz vienai klusi noritējušai asarai.
Tagad vēl četras dienas līdz operai. Aīda cerams neliks vilties, tāpat kā Bovarī Kundze.
*
Un jā, es gribētu būt īstā, īstā ballē, kur es zinu visas dejas, kur visi zina visas dejas, lai man būtu kupla, gara, skaista kleita, lai pie sienām būtu spoguļi, lai apgaisme būtu sveces, lai būtu biezas, smagas, reibinošas smaržas un daudz, daudz skaistu cilvēku fantastiskā mūzikā, un aiz nakts melnas debesis un novembra skarti koki pret pilna mēness sudrabu.