*
Neviens no šiem likumiem nav absolūts, bet visi ir vismaz apsvēršanas vērti. Var būt kādreiz citādāk, var būt dažādas situācijas, var būt izņēmumi un viss kas var būt, bet vismaz apsvērt un padomāt der.
*
1. Nekādas salīdzināšanas, cik vien var. Var izteikt savas pretenzijas, bet, ja tu sāksi teikt - redz, kā tā otra... tu dabūsi pa muti un būsi pelnījis (vai pelnījusi).
2. Ja attiecības dalās primārajās un sekundārajās, tad šis dalījums ir jāievēro ļoti stingri.
3. Ja attiecības ir līdzvērtīgas, arī tas ir jāievēro.
4. Ja gribi mainīt primāro vai sekundāro, vai vienlīdzīgo pozīciju, tas ir jādara zināms, nevis jāmēģina izlikties, ka tas nav svarīgi, jo tas tomēr ir svarīgi.
5. Vienošanās ir jātur ļoti lielā godā, vēl lielākā, kā monogāmiem pāriem, jo mums nav nekā cita, kā mūsu vienošanās, mums nav kāda gadsimtos iedibināta kārtība, uz kā balstīties.
6. Vēlams izglītoties poliamoru attiecību veidošanās, jo katrs ģimenē, skolā, psiholoģijas grāmatās, internetā, no draugiem, grāmatās un filmās redz kaut kādas dzīves gudrības, kaut vai vienkāršas, bet tomēr instrukcijas, kā dzīvot, redz dzīves situācijās, kā vajadzētu rīkoties, bet apkārt mēs neredzam poliamoras dzīves piemēru, mums trūkst pašu elementārāko zināšanu, kas monogāmiem cilvēkiem ir redzamas uz katra stūra. Mums nav tādas pieredzes, kas ar ģimeni un kultūru nododas paaudžu paaudzēs. Mums būtu vēlams par to īpaši padomāt un izglītoties, nevis utopiski nodomāt, ka "mīlestība visu saliks pa plauktiņiem". Piedošanu, tā nebūs.
7. Godīgums visās lietās, bet, ja tas pārkāpj kādu no iepriekšējiem punktiem, piemēram, par nesalīdzināšanu vai vietu ievērošanu, ir stingri jāpadomā, vai kaut ko nav labāk noklusēt, ja tā visiem būs labāk, ja runa ir par sīkumiem, ar sīkumiem vispār nav citus jāapgrūtina, jo situācija jau pati par sevi nav vienkārša.
8. Nevajag liekuļot, ka viss ir ideāli un viegli, ja tā nav. Poliamoras attiecības 90% gadījumu tomēr ir sarežģītākas kā monogāmās.
9. Piedošana, iecietība un sapratne ir vēl svarīgāka kā monogāmās attiecībās, jo, kā jau teicu, mums nav sabiedrībā ieprogrammētas instrukcijas, mums nav tik daudz pat specializētas literatūras, mums nav pašpalīdzības grāmatiņu, mums nav bieži vien arī ģimenes un draugu atbalsta, un, ja ir, viņi tāpat nespēj palīdzēt, jo viņiem nav tādas pieredzes. Mums jābūt piedodošākiem.
*
Tas man ir izkristalizējies.