Tomēr es jūtu, ka tas viss ir tāpat kā plēst nost darvu no ādas. Paņem līdzi gabalu ādas, bet vajag. Ļoti vajag.
Galvenā atziņa - ir cilvēki, tādi kā es, kas aprunā citus, bet briesmīgas lietas un noslēpumus stāsta tikai par cilvēkiem, kas ļoti nepatīk un ienaidniekiem, bet ir cilvēki, kas stāsta visu, visiem, par visiem, un jo ļaunāk un briesmīgāk spēj, jo stiprākiem vārdiem izdodas, jo labāk. Un pēc tam skatās cilvēkiem acīs un sauc par draugiem.
Es varu būt ļoti ļauna, ļoti, ļoti ļauna, bet ne pret savējiem. Ja pret kādu esmu ļoti ļauna, tad tā ir zīme, ka viņš vairs nav savējais. Nevis tieša, atklāta vai pat asa, bet brutāli ļauna.
Taču ir cilvēki, kas ir brutāli ļauni pret tiem, ko pēcāk tomēr uzskata par draugiem. Un tie draugi ilgu laiku vai pat nekad neuzzina, cik šausmīgas lietas ir aiz muguras runātas, kādi apzīmējumi lietoti. Viņi aizstāv savu draugu un pārmet citiem - kā tu tā vari teikt, bet nenojauš, ka "draugs", kas aizstāv, ir teicis to pašu.
Atšķirība tikai tajā, ka viens nav draugs, un otrs ir. No kura sāpīgāk? Nē, nevis no drauga, bet no tā, kuru tu pieķer.
Nekad neesmu sevi uzskatījusi par īpaši labu cilvēku, bet, saskaroties ar tādu pretīgu zaņķi, pat man gribas novērsties un ilgi mērcēties vannā, mēģinot to visu nomazgāt.
Brutālā atklātība, kas piemīt man un sāpina daudz cilvēku, lai gan nav laba īpašība, tomēr ir 100% labāka par mahinācijām un nemitīgu verbālo caureju visos virzienos, tikai ne tiešā trāpījumā tur, kur tam vajadzētu trāpīt.
Protams, tas brutāli atklāto noliek daudz nelabvēlīgākā situācijā, jo katrs cilvēks, kuram žļerkstētājs stāsta par citiem, tic, ka par viņu jau nē. Nē, es esmu īsts draugs, manus noslēpumus nekad tā neizstāstīs. Par mani jau nu gan tā neteiks, kā par viņu.
Ak, cilvēku naivitāte.