Šodien izlobīju iemeslu, kāpēc man pēdējās dažās dienās ir tik šausmīdi depresīvs stāvoklis, ka gribas griezzzt veenaszzz. New Age mūzika. Blakus istabā to klausās visu laiku ļoti skaļi, pie tam tās ir tikai dažas dziesmas, kas riņķo pa nebeidzamu savā astē iekodušos uroboru.
Visļaunākais ir tas, ka cilvēkam IR tiesības to klausīties un nav ļoooti skaļi, lai būtu pamats sūdzēties.
Atskārtu es šo sakarību tā, ka kādu brīdi arī man bija iespēja kaut ko paklausīties, un man kaut kā neviļus sanāca izvēlēties savu ļaunākās, gotizzkākās neoklasikas mapīti. Klausoties Chaostar, Elend, Nox Arcana un Midnight Syndicate, es sajutos kā cilvēks. Nekad mūžā neiedomātos, ka tas ir iespējams, bet tik ļoti ezotēriska un pozitīva mūzika mani burtiski dzen kapā. Parādās pašnāvnieciskas tieksmes, nespēju kājas pavilkt, iekšā tukšums, slinkums pat mazgāties, neko negribas, tikai truli blenzt vienā punktā un ritināt pa asariņai. Atdzimst visa senā tieksme saskatīt veidus kā nogalināties pilnīgi visur - ja rokā nazis, nāk prātā doma, ka tas taču ir parocīgs vēnu griešanai vai ieduršanai sev ribās, ja stāvu uz kāpnēm, gribas atmuguriski krist lejā un izšķaidīt smadzenes, ja redzu etiķa esenci veikalā, gribas pirkt un tamlīdzīgi.
Iemesls? Dziļākais iemesls man nav zināms, bet noteikti, ka ir, taču seklākais iemesls ir tieši šī mūzika. Jāsaka, ka ar kaut ko tādu es biju aizrāvusies savos depresijas laikos, es ar to mēģināju dziedināties, jo ticēju, ka šiem murgiem ir laba enerģētika. Nu es saprotu, ka tā nu nemaz nav (priekš manis).
Risinājums? Nekāds. Man nav nekādu iemeslu kasīties, jo es taču klausos visu ko, bet patiesībā jau man nav daudz iespēju klausīties vispār kaut ko, jo, kamēr es neesmu mājās viena, pastāv monarhija (dators ta nav mans, manam datoram (kura monitors, klaviatūra un pele, un laikam pat kaut kas iekšās, nav mani) nav skaņas). Nevaru izbēgt no visur apkārt skanošā And I am asking why??? (kas sastāda visu dziesmas tekstu).
Kāpēc es te sūdzos? Lai nesūdzētos mājās, jo man nav tiesību sūdzēties, es negribu sūdzēties, lai man neliegtu klausīties savu mūziku tajos retajos brīžos, kad es to drīkstu. Tad es pavisam nojūgšos. Un es neesmu dusmīga uz cilvēku, kam tas patīk, man aŗi senāk patika.
.
Bet apdomājot to, kāpēc man vispār ir viegli un depresiju ierosināms stāvoklis, jāsaka, ka man ir viss pilnai laimei, tikai tā nav mana laime, ko var uzcelt ar visu to labumu klāstu, kas man ir doti. Bet man ir daudz iemeslu justies tīri apmierinātai, un kamēr manu apņemšanos būt apmierinātai nebojā sliktas, depresīvas atmiņas, un kamēr es varu klausīties spīdzinātu cilvēku kliedzienos, viss ir kārtībā.

Kad mani beigs sāpināt nevērīga attieksme no tiem, kurus mīlu? Galvenais taču ir tas, ka es mīlu un man ir iespēja baudīt šo sajūtu.
Pāris riebīgu izteicienu, un man jau ir sabojāts viss vakars. Nesaprotu, kāpēc es nespēju pieņemt to, ka man svarīgi ir daudzi cilvēki, bet viņiem svarīgs parasti ir tikai viens, un ne jau es.
Jūtos kā naiva muļķe, lai gan negaidu neko labu pret sevi, tomēr samierināties ar pretējo arī nespēju, gribētos vismaz kaut kādu mierīgu, nepārspīlētu pozitīvismu, kā pret jebkuru dzīvu būtni.
Tiešām gribētos, kaut es būtu tāda, kādu mani redz daži apkārtējie - lai manī dominētu tikai prāts, loģika un aprēķins. Taču tā ir utopija, esmu radīta tik pretīgi nepareiza un jūtoša...

Šodien kaut kāda ierakstu diena, gribas uzrakstīt sapni, ko šonakt redzēju.
Sapņoju, ka mitinos raganu mājā, kuru vada Ragainais Dievs, kurš gan manifestējās vienkārši kā skaists vīrietis, un es biju galvenā no viņa raganām. Viņš bija biedējošs un cēls, un kā parasti sapņos - viņš bija vīrietis, no kā mazliet bail, kura dēļ var gan dzīvot, gan mirt, un kuru es jūtu pārāku par sevi (kas dzīvē gandrīz negadās). Viņš bija mīļš un attālināts reizē, es jutu tādu dievināšanu pret viņu, kā nekad dzīvē, un viņš mīlēja mani kādu mazu gabaliņu vairāk par pārējām.
Tas bija pietiekams iemesls, lai viņas mani nīstu, bet arī pietiekams iemesls, lai atklāti man neuzbruktu un pāri nedarītu, jo manis dēļ Dievs varētu viņas izmest no mājas, kas bija ļaunākais, kas var notikt.
Mūsu visu mērķis bija iegūt kādas dievietes spēku, būtībā spēcīgi identificējoties ar dievību, kļūt gandrīz vai par viņu. Ragainais mums to mācīja. Mana izvēlētā dieviete bija Tetisa - visu lielo un svēto upju māte, Okeāna sieva. Mēs dzīvojām šajā milzīgajā, jocīgajā mājā jau kā sapnī likās, gadiem.
Pienāca diena, kad es pirmā no visām sāku sevī sajust dievietes spēku. Pie mājas bija ezers un es tajā spēju sacelt viļņus, pamazām iemācoties manipulēt ar ūdeni. Tas visām pārējām raganām bija par daudz un viņas pārņēma tāda skaudība, ka viņas uzbruka manai meitai - garīgajai meitai, jaunākajai no raganām, kuru es biju adoptējusi. Viņai varēja būt apmēram sešpadsmit gadi un es viņu uztvēru kā savu garīgo bērnu. Raganas izsūca no meitenes gandrīz visu dzīvību un izmeta viņu pa logu, cerot, ka viņa lauzīs sprandu, bet es paspēju izveidot vilni, kas viņu uztvēra un atskaloja pie manis. paņēmu viņu uz rokām un jutu, ka vēl ir dzīva, bet ne vairs ilgi.
Mani pārņēma pārdabisks niknums un spēku pieplūdums, kura iespaidā es uz 100% pārņēmu dievietes spēku. Tā sapnī bija otrā spēcīgākā izjūta, pēc mīlestības uz Dievu.
Es pacēlu visu ezera ūdeni, piesaistot upi, kas tajā ietek, un triecu pret māju, zinot, ka Dievam tas nekaitēs. Māja sašķīda kā kāršu namiņš un manī bija pārliecība, ka viņas visas ir mirušas. Dievs nostājās man aiz muguras, glāstīja manus matus, un teica, ka viņam ir pilnīgi vienalga, ka pārējās ir mirušas, jo viņš ir atradis savu dievieti - sievieti, kas spēj pilnībā iemiesot sevī Tetisu. Es noliku zemē nu jau mirušo meiteni, paskatījos uz Dievu, un man pēkšņi bija pilnīgi vienalga viss.
Tā bija jocīga tukšuma sajūta. It kā nekam vairs nebūtu nozīmes. Es biju dieviete Tetisa un mierīgi kā upe aizplūdu projām gan no mirušās, gan mājas, gan pat no Dieva, ko pirms mirkļa vēl mīlēju.
Es plūdu projām caur neskaitāmām upēm un manī bija pilnīgs miers.
.
Jocīgi, es laikam izsapņoju klasisko stāstu par to, kā kāds mēģina iegūt sev spēcīgu spēļmantiņu, bet izrādās, ka spēļmantiņa ir vēl spēcīgāka par viņu pašu un mierīgi aiziet savos ceļos, atstājot radītāju tukšām rokām un tukšu sirdi.
.
Reti poētisks, ļoti spēcīgs sapnis, kurā izjutu visu - kvēlu mīlestību, nožēlu, versmainu naidu un pilnīgu, absolūtu mieru.