Kad man būtu šādas daudzas, daudzas, lielas svecītes, es ietu vannā un dedzinātu tās uz vannas malas, un pēc tam es iedegtu lampiņu ar greipfrūtu un apelsīnu, un mazliet rozmarīna eļļu, un rozi un rozi, un rozi. Pēc tam es putotu ūdeni ar vaniļas burbuļbumbu un skatītos spogulī, kas virs vannas, griestos, un tas nemaz nebūtu aizsvīdis, jo tā tam ir jābūt. Es dzertu īstu ābolu sidru no lielas, lielas, zaļas kristāla glāzes, un ēstu mazas, ļoti rūgtas trifeles. Mazliet dziedātu, mazliet skatītos, kā mani garie mati peld ūdenī, jo mati ir radīti būt ūdenī, tur tie ir pavisam dzīvi un graciozi, kā ūdenszāles.
Pēc tam es slaucītos milzīgā, melnā, mīkstā dvielī un ieziestos ar persiku kauliņu eļļu, kam pievienota piparmētru eļļa.
Sanāk, ka ja man būtu daudz, daudz persikkrāsas, oranžas, rozā un sarkanas sveces - apaļas nevis kvadrātainas vai piramīdveida, tad man būtu arī spogulis virs vannas, un zaļā, ļoti lielā kristāla glāze, un dabīgais sidrs, un trifeles, un tas kā tumsa mīkstais, lielais un melnais dvielis, un persiku eļļa ar piparmētru, un tad man būtu visas tās smaržas un krāsas, visi tie siltie un mīkstie pieskārieni, un man būtu sajūta, ka pasaule ir mīļa un smaržīga, un ka kādam šajā pasaulē es rūpu un kāds ir manā labā spējīgs veikt varoņdarbu kaut vai tik dīvainu, lai varoņdarbs tas liekas tikai man. Tik lielu un svarīgu varoņdarbu, kā izslēgt gaismu vannas istabā, kad ir sadegtas sveces, tik lielu, kā padot man to melno, lielo dvieli, kam nav piešķirtas smaržas un kam ir jāsmaržo tikai pēc manis vien, un tādu varoņdarbu kā apbrīnot manus matus peldam ūdenī, un varbūt pat ielikt man mutē kādu no tām mazajām un ļoti rūgtajām trifelēm, un vissvarīgāko varoņdarbu - darīt to visu ar prieku, nevis tikai sagaidīt mani tīru un smaržīgu, un tad kaut ko no manis gribēt.
Tad, ja man būtu daudz, daudz persikkrāsas, oranžu, rozā un sarkanu svecīšu, apaļu nevis kvadrātainu, tad varbūt es varētu ieritināties siltajā ūdenī un ticēt, ka viss, ko es daru šajā dzīvē, kaut ko nozīmē, un ne tikai man.