Pāris riebīgu izteicienu, un man jau ir sabojāts viss vakars. Nesaprotu, kāpēc es nespēju pieņemt to, ka man svarīgi ir daudzi cilvēki, bet viņiem svarīgs parasti ir tikai viens, un ne jau es.
Jūtos kā naiva muļķe, lai gan negaidu neko labu pret sevi, tomēr samierināties ar pretējo arī nespēju, gribētos vismaz kaut kādu mierīgu, nepārspīlētu pozitīvismu, kā pret jebkuru dzīvu būtni.
Tiešām gribētos, kaut es būtu tāda, kādu mani redz daži apkārtējie - lai manī dominētu tikai prāts, loģika un aprēķins. Taču tā ir utopija, esmu radīta tik pretīgi nepareiza un jūtoša...