tethys_

Šodien kaut kāda ierakstu diena, gribas uzrakstīt sapni, ko šonakt redzēju.
Sapņoju, ka mitinos raganu mājā, kuru vada Ragainais Dievs, kurš gan manifestējās vienkārši kā skaists vīrietis, un es biju galvenā no viņa raganām. Viņš bija biedējošs un cēls, un kā parasti sapņos - viņš bija vīrietis, no kā mazliet bail, kura dēļ var gan dzīvot, gan mirt, un kuru es jūtu pārāku par sevi (kas dzīvē gandrīz negadās). Viņš bija mīļš un attālināts reizē, es jutu tādu dievināšanu pret viņu, kā nekad dzīvē, un viņš mīlēja mani kādu mazu gabaliņu vairāk par pārējām.
Tas bija pietiekams iemesls, lai viņas mani nīstu, bet arī pietiekams iemesls, lai atklāti man neuzbruktu un pāri nedarītu, jo manis dēļ Dievs varētu viņas izmest no mājas, kas bija ļaunākais, kas var notikt.
Mūsu visu mērķis bija iegūt kādas dievietes spēku, būtībā spēcīgi identificējoties ar dievību, kļūt gandrīz vai par viņu. Ragainais mums to mācīja. Mana izvēlētā dieviete bija Tetisa - visu lielo un svēto upju māte, Okeāna sieva. Mēs dzīvojām šajā milzīgajā, jocīgajā mājā jau kā sapnī likās, gadiem.
Pienāca diena, kad es pirmā no visām sāku sevī sajust dievietes spēku. Pie mājas bija ezers un es tajā spēju sacelt viļņus, pamazām iemācoties manipulēt ar ūdeni. Tas visām pārējām raganām bija par daudz un viņas pārņēma tāda skaudība, ka viņas uzbruka manai meitai - garīgajai meitai, jaunākajai no raganām, kuru es biju adoptējusi. Viņai varēja būt apmēram sešpadsmit gadi un es viņu uztvēru kā savu garīgo bērnu. Raganas izsūca no meitenes gandrīz visu dzīvību un izmeta viņu pa logu, cerot, ka viņa lauzīs sprandu, bet es paspēju izveidot vilni, kas viņu uztvēra un atskaloja pie manis. paņēmu viņu uz rokām un jutu, ka vēl ir dzīva, bet ne vairs ilgi.
Mani pārņēma pārdabisks niknums un spēku pieplūdums, kura iespaidā es uz 100% pārņēmu dievietes spēku. Tā sapnī bija otrā spēcīgākā izjūta, pēc mīlestības uz Dievu.
Es pacēlu visu ezera ūdeni, piesaistot upi, kas tajā ietek, un triecu pret māju, zinot, ka Dievam tas nekaitēs. Māja sašķīda kā kāršu namiņš un manī bija pārliecība, ka viņas visas ir mirušas. Dievs nostājās man aiz muguras, glāstīja manus matus, un teica, ka viņam ir pilnīgi vienalga, ka pārējās ir mirušas, jo viņš ir atradis savu dievieti - sievieti, kas spēj pilnībā iemiesot sevī Tetisu. Es noliku zemē nu jau mirušo meiteni, paskatījos uz Dievu, un man pēkšņi bija pilnīgi vienalga viss.
Tā bija jocīga tukšuma sajūta. It kā nekam vairs nebūtu nozīmes. Es biju dieviete Tetisa un mierīgi kā upe aizplūdu projām gan no mirušās, gan mājas, gan pat no Dieva, ko pirms mirkļa vēl mīlēju.
Es plūdu projām caur neskaitāmām upēm un manī bija pilnīgs miers.
.
Jocīgi, es laikam izsapņoju klasisko stāstu par to, kā kāds mēģina iegūt sev spēcīgu spēļmantiņu, bet izrādās, ka spēļmantiņa ir vēl spēcīgāka par viņu pašu un mierīgi aiziet savos ceļos, atstājot radītāju tukšām rokām un tukšu sirdi.
.
Reti poētisks, ļoti spēcīgs sapnis, kurā izjutu visu - kvēlu mīlestību, nožēlu, versmainu naidu un pilnīgu, absolūtu mieru.