Mon, Jan. 26th, 2015, 10:46 pm
Gribu brīvību

No visām poliamoru attiecību problēmām un to cilvēku problēmām, kas tajās iesaistās, lai gan nesaprot, uz ko parakstās vai cer, ka izdosies kādu pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības, un ka beigās viss būs kā pasakā (ne arābu vai indiešu).
Man ir apnicis būt atklātai un godīgai, ir apnikušas intrigas un kaut kādu huiņu perināšana, apnikušas nepateiktas lietas un meli, tas, ka cilvēki brutāli stulbojas. Varbūt tiešām visa sāls ir sataisīt sev drazu, pazemot sevi un citus, un tad tev ir tiesības raudāt un nīdēt, un būt salauztai, jo tas ir sasodīti viegli.
Nesaprotu, kur ceļas mana mīlošā naivitāte. Kāpēc man šķiet, ka tas, kas ir sarunāts, tam jābūt stiprākam par "sabiedrība un citi tā dara, tāpēc man ir tiesības pārkāpt norunu". Kāpēc man šķiet, ka var uzstādīt savus noteikumus? Man taču tas strādā! Nesaprotu, kāpēc citiem nē. Un kāpēc daudzi pinas tajā, kas ir pēc svešiem noteikumiem? Kāpēc jāpinas spēlē, kas nepatīk, ja lielākā daļa spēlē pēc sabiedrības noteikumiem? Monogāmajiem ir 100x vairāk iespēju atrast domubiedrus. Kāpēc jāpinas tur, kur nevajag un kur jācīnās un jāņemās, jaucot citiem dzīvesprieku???
Gadiem dzīvoju mierā un laimē, un tagad jāņemas ar tiem, kas lien manā un manas ģimenes smilšu kastē ar kaut kādiem saviem priekšstatiem. Tā kā tādi kristiešu sludinātāji, tikai šie maskējas un sākumā slēpj krustu, lai pēc tam celtu brēku. Nu nevajag līst, kur tev nepatīk, ja paši neesat spējīgi mainīties un pieņemt. Nez kāpēc monogāmiska uzvedība attiecībās ar poliamorajiem ir tik bieža, un, protams, ka 100% beidzas ar traģēdiju, vai iziet smagu traģēdijas posmu, kas jau ir labāk. Bet noteikumi ta bija jau pirms tam zināmi! Kā var nesaprast, ka nevar spēlēt futbola laukumā pēc hokeja noteikumiem? Paši tak sākumā piekrīt, bet tad kāpj uz slidām, brauc pa zāli, sasit degunu un tad skaļi brēc, ka pasaule netaisnīga!
Nu kāpēc???

Tue, Jan. 27th, 2015, 09:54 am
[info]hedera

Ir jau tādi cilvēki, kas vispār staigā apkārt ar vienmēr paceltu pirkstu un māca citiem dzīvot - arī monogāmiem bezbērnu pāriem, arī tiem, kas "dzīvo grēkā", tiem, kas ir homoseksuālās attiecībās utt.

Vispār šis jautājums - par monogāmiju un poligāmiju - mani ļoti interesē no vairākiem aspektiem. Pirmkārt jau tas, ka monogāmija tiek uztverta par normu, bet tai pat laikā, man ir aizdomas, ka īstu, 100% monogāmu cilvēku nav, tobiš, tādu, kuriem tiešām seksuālu kairinājumu rada tikai un vienīgi tas viens cilvēks, un visi pārējie tai laikā tiek uzlūkoti par bezmaz vai garīgām bezķermeniskām būtnēm.
Nākamais jautājums ir par greizsirdību (jeb privātīpašnieciskumu) romantiskās attiecībās: tās ir tik spēcīgas emocijas, ka liek domāt par dabisku izcelsmi, bet vai tiešām tas ir tik vienkārši? Vai kultūra, kas jau tik daudzus gadsimtus balstīta kristīgā morālē, kas tiek mācīta jau no mazotnes, nemaz neietekmē to, ka tik bieži romantiskais partneris tiek uztverts par īpašumu, kuram ekstrēmos gadījumos pat "atļauts"* darīt pāri?
* Kungi, kas piekauj neuzticīgas dāmas, un dāmas, kas sadauza mašīnas neuzticīgiem kungiem dažreiz sabiedrībā tiek vērtēti kā darījuši taisnu lietu, tikai nedaudz par tālu aizgājuši - man pinīgi nesaprotams vērtējums.

Par cilvēkiem, kas iesaistās poliamorās attiecībās, bet ņem līdzi monogāmus sentimentus: vai nevarētu būt, ka cilvēkam sākumā šķiet: "Tas būs tik forši, mani neviens nekontrolēs, varēšu paļauties arī mirkļa iegribām, un mani par to nenosodīs" bet tad viņiem/ām ieslēdzas tas privātīpašnieciskums, tās spēcīgās greizsirdības emocijas, ar kurām nebija rēķinājušies?

Wed, Jan. 28th, 2015, 04:11 pm
[info]teiksma_ragana

Par to, ka viņiem varbūt no sākuma liekas forši vai tā, ka viņi to spēs, un pēc tam aplaužas, tā varētu būt. Bet tad viņiem ir jāparunā, ja cilvēks nepiekrīt ar viņu būt monogāms, tad viņam ir jāatkāpjas, nevis jābojā visai viņa plašajai ģimenītei dzīve.
/tethys_