tethys_

Ir jau tādi cilvēki, kas vispār staigā apkārt ar vienmēr paceltu pirkstu un māca citiem dzīvot - arī monogāmiem bezbērnu pāriem, arī tiem, kas "dzīvo grēkā", tiem, kas ir homoseksuālās attiecībās utt.

Vispār šis jautājums - par monogāmiju un poligāmiju - mani ļoti interesē no vairākiem aspektiem. Pirmkārt jau tas, ka monogāmija tiek uztverta par normu, bet tai pat laikā, man ir aizdomas, ka īstu, 100% monogāmu cilvēku nav, tobiš, tādu, kuriem tiešām seksuālu kairinājumu rada tikai un vienīgi tas viens cilvēks, un visi pārējie tai laikā tiek uzlūkoti par bezmaz vai garīgām bezķermeniskām būtnēm.
Nākamais jautājums ir par greizsirdību (jeb privātīpašnieciskumu) romantiskās attiecībās: tās ir tik spēcīgas emocijas, ka liek domāt par dabisku izcelsmi, bet vai tiešām tas ir tik vienkārši? Vai kultūra, kas jau tik daudzus gadsimtus balstīta kristīgā morālē, kas tiek mācīta jau no mazotnes, nemaz neietekmē to, ka tik bieži romantiskais partneris tiek uztverts par īpašumu, kuram ekstrēmos gadījumos pat "atļauts"* darīt pāri?
* Kungi, kas piekauj neuzticīgas dāmas, un dāmas, kas sadauza mašīnas neuzticīgiem kungiem dažreiz sabiedrībā tiek vērtēti kā darījuši taisnu lietu, tikai nedaudz par tālu aizgājuši - man pinīgi nesaprotams vērtējums.

Par cilvēkiem, kas iesaistās poliamorās attiecībās, bet ņem līdzi monogāmus sentimentus: vai nevarētu būt, ka cilvēkam sākumā šķiet: "Tas būs tik forši, mani neviens nekontrolēs, varēšu paļauties arī mirkļa iegribām, un mani par to nenosodīs" bet tad viņiem/ām ieslēdzas tas privātīpašnieciskums, tās spēcīgās greizsirdības emocijas, ar kurām nebija rēķinājušies?