tethys_

Mans saprāts man šoreiz saka to, ko nesaka mani principi, bet sirds saka to, kas runā par principiem.
Kas ir labāk - palikt pie sava, pie savas domāšanas, savām vērtībām, vai arī piekāpties, izlikties nekā neredzam, neizteikt savu viedokli, lai nekļūtu par stervisku bābieti, no kā ir kaut kas jāslēpj, kam kaut ko nevar teikt, par kuru jādomā - šito nevar teikt, šito nevar cibā rakstīt, vai, ja nenoturas, tad vienā brīdī jānoslēpj, cerot, ka vēl neizlasīja?
Es ar tīru sirdi varu apgalvot, ka apzināti necenšos manipulēt, necenšos uzspiest savu viedokli, necenšos šantažēt vai pakļaut sev, bet man IR viedoklis un es nevaru to nepateikt, it sevišķi, ja tas, ko cilvēks dara un izlemj ietekmē arī mani.
Saprāts saka, ka vajag paklusēt, ka vajag neteikt, ka vajag nekomentēt, vispār ne par ko tādu nerunāt, bet iekšēji tas liekas grūti, sevišķi vēl, ja man to viedokli prasa, un jā, prasa visai bieži.
Es necenšos uzspiest, bet ko lai dara, ja man ir savs, pretējs viedoklis, par to, kas būtu labāk? Neko neteikt? Zinu, ka daudzas draudzības un attiecības izjūk, jo viens dara to, kas otram liekas ļoti nāk viņam par sliktu, un otrs nespēj uz to nenorādīt. Ir grūti, fucking grūti skatīties, kā cilvēks dzen sevi kapā, sevi moka, sabeidz savu veselību, izbojā savu nākotni. Ir lietas, kas 90% cilvēku liktos tāpat kā man, un tās varētu pieņemt kā tādas diezgan zināmas lietas, ka "šito tu pēcāk nožēlosi", un ir arī tādas, kur man vienkārši ir viedoklis, pat tad, ja tas nav populārs.
Tāpat ir jocīgi skatīties, kā cilvēks sevi ierobežo, no kaut kā kaunas, ieliek sevi kaut kādos bezmaz vai Bībeliskos rāmīšos, lai gan it kā nepieder pie tās ticības. Es nevaru nepateikt, ka man liekas - vecīt, tev ir izskalotas smadzenes, kā var domāt, ka tas un tas ir slikti, just vainas apziņu vai kaunēties? Vai uzskatīt, ka tas un tas ir zemāks un sliktāks par to un to, lai gan tam nav nekāda racionāla pamatojuma arī pašam cilvēkam, tikai neskaidras jūtas, kas sakņojas bezmaz vai bērnudārzā, kur audzinātāja pakratīja pirkstu un pateica - fui.
Jā, man ir grūti skatīties, kā cilvēki sevi ierobežo, nespēj būt brīvi, visu laiku par kaut ko streso, un neba nu par ko svarīgu, bet par totālām bērnišķīgām muļkībām.
Es saprotu, ka viņiem tās tādas neliekas un arī nav, bet vai man drīkst vai nedrīkst būt viedoklis?
Stulbākais ir tas, ka es dažkārt nespēju savu spurdzienu noturēt aiz zobiem, un, loģiski, cilvēks man prasa - par ko tu smejies? Ko man - melot vai nē?
Patiesība un atklātība tad galu galā ir svarīgi vai nav?
Man pašai ir bijis, ka cilvēks kaut ko pasaka, un man tiešām doma ielec pareizā vietā un tas noder, pat tad, ja mani kāds nosodītu vai pasmietos, un es vienmēr cenšos ieturēt tādu - es jau neko, tev nav jādara kā man, es cienu tavu izvēli, bet, ja jau gribi, pateikšu savu viedokli.
Mūžīgā sasprindzinātība uz savu personu dažos cilvēkos mani kaitina un traucē ar viņiem kopā būt labā garastāvoklī.
Fui, es negribu būt sterva, no kā kaut kas jāslēpj, bet ko tad man darīt? Visu laiku gan turēt mēli aiz zobiem, gan melot?
Ja nekā neprasa, pirmais ir viegli, to es varētu, bet otrais... tas jau ved pie skaidriem meliem, un man tas nepatīk.
Negribu būt kaut kāda ļaunā pamāte (ne jau kā māte, bet nu tāds tēls)...
Fui, dilemmas.
gribu palikt es pati, reizē nevienu netraucējot.
Kā?