terryr's Friends

atskats uz 2024. ar skatu 2025.
Šis gads kopumā bija izcils.

Gada pirmajā ceturksnī ierakstījām jaunā albuma demo tādā kvalitātē, ka to var labi baudīt un darboties ar to, kamēr grupā notiek pārmaiņas, aizejot vokālistam ar divdesmit gadu stāžu. Patiesībā tā grupa vairs neeksistē. Jaunā grupa ar jauno vokālu un vecajiem biedriem nespēlēs veco mūziku. Ilgi meklējām vokālu (joprojām nav skaidrība, taču vismaz aktīvi izskatām vienu kandidatūru, kas varētu būt balls to the wall, ja sanāktu). Vasarā noslēdzām pastāvēšanu ar lielkoncertu. Demo albuma ieraksts un vasaras lielkoncerts, kā arī visu mūsu mūzikas cienītāju siltie vārdi un atziņas manī iededza tādu kā pārliecības uguni, ka ir pagājis pietiekoši ilgs laiks, lai es varētu teikt, ka es pilnībā uzticos tam, ka es spēju radīt un spēlēt tikai sasodīti gaumīgu mūziku. Un ka manī ir nepieciešamā pieredze, prasmes un enerģija, lai 2025. gads man būtu kā jauns sākums mūzikā. Gan kā izpildītājam, taču izteiktāk kā radītājam. Mans 2025. gada sapnis ir atrast citus mūziķus, kurus varbūt vēl šobrīd nepazīstu, kuri vēlētos realizēt manu ģitārmūziku. Kuri teiktu - pizģets, tai mūzikai taču jāskan skaļi un plaši, nevēlies to paspēlēt kopā ar mani?

Otrs 2025. gada sapnis ir beidzot nopietni pieiet savu muzikālo ideju katalogam. Man ir milzīgs katalogs ar neapstrādātām idejām, kur katra otrā šķiet krutāka par iepriekšējo - kā kopumam tam nav nekādas koherences, taču kā vibrāciju pierakstu blociņš, manuprāt, man ir sanācis labs katalogs. Katalogs transcendē youtube, jo daļa ir joprojām manā telefonā.

Mana vismīļākā šī gada paša mūzika ir vasarā sacerētais apcerīgais skaņdarbs elektroģitārai "Gaismas uzplaiksnījumi tumsā" un pirms pāris dienām sacerētais orientālais grūviņš ģitārai, basam un bungām.

Lielākais mīnuss šogad bija diska trūce, ko norāvu martā. Tās dēļ 9 mēnešus neesmu bijis trenažieru zālē - esmu kļuvis resns, pašsajūta vairs nav tik laba, enerģija arī. Jaunā gada apņemšanās paralēli mūzikai ir lēnām atgriezties zālē. Un iemācīties ēst normāli, lai es automātiski nekļūtu par resno.

Gada 2. puse gan bija izteiktā depresijā, ko izraisīja fakts, ka jāraksta bakalaura darbs. Depresija, jo es zinu, ka es to atstāšu līdz dedlainam un tikai tad sākšu stresot, taču, kamēr ir apziņa, ka fonā ir kas tāds, es vairs nespēju baudīt dzīvi. Tā nu es pēdējos mēnešus pavadu pašizolācijā, taču darbs jau gandrīz ir tapis un jaunā gada 2.mēnesī ekspektēju būt bakalaurs tiesību zinātnēs!

Vēl viens ļoti būtisks secinājums, ko guvu un nostiprināju šovasar solo sēņu tripa laikā, ir fakts, ka mēs paši esam atbildīgi par savas dzīves jēgas un pašcieņas ģenerēšanu. Ja nav jēgas, pašcieņa nav iespējama. Un tad raisās psihes problēmas. Tāpēc nākošgad visiem vēlu sevī atrast spēju - alkas un centību rūpēties pašam par savas jēgas ģenēzi un tādējādi audzēt savu pašcieņu, savu vislielāko lielāko vērtību.

Lai sokas!