Tikko gandrīz noķēru sirdslēkmi - atstāju bebi lielajā gultā pie sienas uz reāli mazāk kā pusminūti, a viņš pa to laiku pārrāpās pāri visai gultai un ar pamatīgu būkšķi un bļāvienu izmaucās ārā uz grīdas. Nenormālākais uztraukums un sevis lamāšana par to, kas es par tēvu. Itkā jau nekas vairāk par lielo brēku nebija, taču tā vai tā - sāpīgi apzināties, ka pats savu bērnu, vēl tik mazu esot, nespēju pasargāt no dzīves likstām.
Pēc nelielas pačučēšanas bebis visu laiku mīļi glaužas man klāt. Ej nu saproti - vai tādēļ, ka grib pateikt, ka neuzskata mani par vainīgu pie notikušā un tāpat mīl mani vai arī tāpēc, ka kaut kas ar galvu tomēr nav kārtībā...
Current Mood: agonic Current Music:Dzeltenie Pastnieki - Zakju sala
well, tu zini - kad tu uz to pusminuuti pieej pie kompja izvlikt no rakstiiklja matricu un nolikt pie vietas un tanii briidii dzirdi pamatiigu buukshkji un bljaavienu - nemaz tik smiekliigi nav :P
bet nu paldies dievam izskataas, ka viss ir kaartiibaa, lai gan to jau nekad nevar 100% zinaat
protams, nav. es smējos par šo: ..vai arī tāpēc, ka kaut kas ar galvu tomēr nav kārtībā... vienmēr patikuši cilvēki, kuri pat visnejēdzīgākajos brīžos prot pajokot.
nau jau nau pie griestiem :) aber nozheeloju, ka nebiju veel paspeejis nomainiit gultu pret vienkaarshi matraci, ko jau sen taisos izdariit .. bet nu po .. mosh peec vairaakkaarteejiem meegjinaajumiem jams toch atcereesies, kaa bija pareizi jaalido .. pieredze, taa teikt, naak no meegjinaajumiem :P