Tikko gandrīz noķēru sirdslēkmi - atstāju bebi lielajā gultā pie sienas uz reāli mazāk kā pusminūti, a viņš pa to laiku pārrāpās pāri visai gultai un ar pamatīgu būkšķi un bļāvienu izmaucās ārā uz grīdas. Nenormālākais uztraukums un sevis lamāšana par to, kas es par tēvu. Itkā jau nekas vairāk par lielo brēku nebija, taču tā vai tā - sāpīgi apzināties, ka pats savu bērnu, vēl tik mazu esot, nespēju pasargāt no dzīves likstām.

Pēc nelielas pačučēšanas bebis visu laiku mīļi glaužas man klāt. Ej nu saproti - vai tādēļ, ka grib pateikt, ka neuzskata mani par vainīgu pie notikušā un tāpat mīl mani vai arī tāpēc, ka kaut kas ar galvu tomēr nav kārtībā...