Es raudu teātrī (kas dīvaini, kino gandrīz nekad). Tur nav nekādas saistības ar aizkustinājumu, bet drīzāk kaut kādu atbrīvojumu. Ala "te nu tiešām var". It īpaši laikā, kad sanāk kaut kā īpaši noslēgties. Vienam raudāt ir kaut kā muļķīgi, raudāt kādam citam - kaut kāds lieks spiediens otram, bet raudāt nezināmā grupā (pat ja raudi tikai tu), man liekas mega kruti.

Bet vispār. Cilvēkiem ir ārprātīgi bail no emocionalitātes. Īpaši to redzu ar cilvēkiem, kas agrāk ir bijuši ļoti emocionāli. Tu esi tik ilgi močīts, ka tas nav pareizi & ir apkaunojoši or whatever, ka savā 'gandrīz tricārs' stāvoklī vienkārši vairs nespēj izrādīt neko. Visas domstarpības paliek abu iesaistīto galvās, bailes un skumjas savā istabā utt. Nopietni temati netiek cilāti, jo var sanākt strīdēties. Ja netīšām uz to aizvelk, tajā brīdī, kad reāli būtu jāsākas strīdam, tiek izmests kāds joks un ķipa aizmirsts. Lai kā man patiktu smieties (kuram nepatīk?), mani nenormāli nogurina tas, ka 80% no mūsu sarunām sastāda lieki joki (atlikušie 20 ir plānošanai). Man ļoti pietrūkst kārtīgi PA-RU-NĀT

(Reply to this) (Thread)

tā raudāšana starp citiem cilvēkiem man ir absolūti nesaprotama. es pat filmās, kas mani tiešām aizkustina, slēpju tās noritējušās asaras. nu, reāli, man mājās ir neērti raudāt, jo kaķis to redz. :D tā pa īstam var tikai vienatnē - un tad arī uz īsu brīdi, citādi kļūst kaut kā jocīgi.

bet ņemšanās ar emocijām ir arī tik nenormāli nogurdinoša. man vienkārši nav spēka (un laika) risināt kaut kādu huiņu, ko dara mana (un sveša) ķermeņa ķīmija. cilvēks ir baigi sūdīgs robotikas projekts.

(Reply to this) (Parent)