Ir ok.

Man pašam dažkārt ir bijušas epizodes, kad jūtos "iestrēdzis", nomākts, nelaimīgs vai par kaut ko satraucies, bet atturos cibā uzrakstīt savas pārdomas un iespaidus, jo ir sajūta, ka, atbilstoši maniem dzīves apstākļiem, es ne tikai nebūtu pelnījis ieklausīšanos un pretīmnākšanu, bet tieši otrādi - esmu pelnījis nosodījumu par čīkstēšanu, egoismu un necieņu pret citiem cilvēkiem, kuri ikdienā cieš daudz vairāk. Sajūta, ka neizvēloties "vienkārši tikt ar sevi galā, pārvarēt sevi", tā vietā šķiežot laiku un resursus, lai par saviem "zirņiem zem matrača" sūdzētos internetā, es radu lielu netaisnību. Gan pret citiem, gan arī pret pašu sevi. Itkā es, izvairoties "no sevis pārvarēšanas un savu kaprīžu apspiešanas", izvēlos vieglāko ceļu. Izvēlos būt vājs.
Bet tajā pat laikā ir atziņa, ka mēģināt sevi ar varu apspiest ir tikpat bezjēdzīgi kā mēģinot ar gludekli nolīdzināt strauta ūdens virsmu.

(Reply to this) (Thread)

jā, lūk. man gan tas parasti ir drīzāk "atļaujos būt vāja", nevis "izvēlos". bet izpaužas visai līdzīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atklāti sakot, es jau arī akurāti neizvēlos būt vājš. Drīzāk vājumu uztveru kā sekas manai izvēlei nemocīt, neforsēt (neattīstīt, nenorūdīt utt.) sevi.

(Reply to this) (Parent)