| 117 (televīzijā nedrīkst izmantot vārdu "sūds") |
20. Okt 2017|15:39 |
vakar stāstīju mammai, kā lepojos ar saviem draugiem. kā viņi strādā ar sevi - sarunās ar terapeitu vai citiem, vai klusībā -, kā, sakārtojot prātu, viņi pēkšņi atklāj, ka arī fiziski var vairāk izdarīt, jo nogurums atkāpjas. kā paraudāšana palīdz tikt galā ar stresu. kā viņus visus sapisusi bērnība un ģimene, bet, neskatoties uz to, viņi cīnās un sasniedz tik daudz.
tad šorīt es pamostos - atkal nogulējusi vairāk stundu nekā nepieciešams, jo nespēju piespiest sevi pamosties. atkal nevaru aiziet paēst brokastis. atkal fonā kaitinoši sīc nezūdoša vēlme raudāt, kas nemēdz pārvērsties darbībā. atkal stundām blenžu ekrānā, neko jēdzīgu neizdarot. un joprojām man šķiet, ka tas viss uz mani neattiecas. ka man nav jākārto prāts, jo tam taču viss ir kārtībā. ka man nav jāraud, jo es taču visu kontrolēju un pinkšķēšana ir nepieļaujama kontroles atlaišana. ka es vienkārši esmu slinka un tur neko nevar darīt. vienkārši jāsaņemas. mani draugi, jā, tiem gan ir reālas problēmas. mani draugi ir malači, jo cīnās ar tām. un man vispār būtu jānokaunas, atrodoties viņu klātbūtnē, jo ar mani viss ir tik ļoti kārtībā, ka tas jau kļūst nepieklājīgi. un, kad mani draugi uzstājīgi dzen mani uz terapiju, es pasmejos.
rakstu šo un vēlos to izdzēst, jo tā atkal ir kaut kāda ņerkstēšana, uzprasīšanās uz žēlošanu. jādara, nevis jāpīkst. tikai jābeidz slinkot.
jāsaņemas.
jāsaņemas.
jāsaņemas.
jāaiziet līdz jūrai. |
|