Ielās šobrīd izteikto drēgnumu un pelēcīgumu pamanu, bet kaut kā pēdējā laikā īpaši no tā neietekmējos. Varētu pat teikt, ka ir pie kājas. Varbūt tādēļ, ka vajadzības iet ārā nav daudz, un pārsvarā ārā eju pēc paša bŗīvās gribas. Ir pat situācijas, kad man šāds drēgnums iet labumā, jo pie relatīvi augstākām temperatūrām patīkamākāk skriet. Bet arī pa sniegu ir interesanti skriet. Gribās arī pamēģināt skriet, kad ārā ir mīnusi.

(Reply to this) (Thread)

man varbūt iesita pa apziņu kontrasti, atgriežoties šeit no tikpat aukstas, bet sausas un saulainas zemes. viss šis noteikti ir tikai atvaļinājuma athods, vai vismaz tā es sev stāstu.

bet skrējēji jau vispār uz visu skatās pozitīvāk, nē?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Piedzīvot dažādas emocijas, tajā skaitā arī ne tik labās, un atrasties to ietekmē ir dabiski un normāli. Un, manuprāt, nav nepieciešams tās emocijas īpaši vērtēt (ja nu vienīgi pašam tās emocijas tik daudz traucē, ka rodas vēlme kaut ko mainīt), par tām atskaitīties vai par tām attaisnoties. Un aplami būtu iet un apgalvot, kā citiem cilvēkiem būtu jāreaģē uz emocijām vai kā cilvēkiem būtu jājūtās. Emocionalitāte nav vājums. Emociju izpaušana un izjušana ir būtiska daļa individuālās būtības iepazīšanai.
Ir normāli justies grūtsirdīgam, nomāktam. Gluži tāpat kā justies laimīgam, lepnam, apmierinātam.

P.s. Par skrējēju optimisma līmeni nevaru spriest, jo ar citiem skrējējiem es to neesmu apspriedis.

(Reply to this) (Parent)