| 33 |
17. Nov 2016|12:47 |
jo nomācošāks kļūst laiks, jo vairāk es vēlos aizbēgt no pilsētas. visas tās brīdinājumlentes pie namiem manā rajonā, peļķes desmit minūšu ceļā no tramvaja uz darbu, nepieciešamība smēķēt cimdos, kas nu jau smird pēc dūmiem neizturamā intensitātē, manī nosēžas un spiež. šāds slapjš rīgas pelēkums ņem ciet elpu. lapas, dubļi, sniega kaudzes un nokrišņi mežā ir daudz paciešamāki. zem peļķēm paslēpies asfalts pelēcību tikai pastiprina, šķiet, ka arī ūdens ir tāds ciets, akmeņains.
manī arī tieši tāpat. ķermenī nejūtos ērti, spogulī skatīties kļūst pretīgi. seja tāda kā uzburbusi, uzblīdusi, mati kā smalku vara vadiņu mudžeklis dur skatienā, plaukstu āda pārvērtusies smilšpapīrā un apģērbs uz auguma turas kā kaudze. kūkums mugurā saliecies vēl zemāks - cenšos sarauties, savilkties, tiecos implodēt. sargāju to melno caurumu krūtīs, jo tas ir vienīgais, kas man pieder. |
|