atmiņas par domām

Da nevajag stresot un iespringt. Vajag alu iedzert un pačilot.

(Reply to this)

Jā.
Pārsvarā emocijas ir reaktīvas (izņēmums - tādas, kam ir iekšēji cēloņi - psihes īpatnības, fizioloģiskas dziņas un stāvokļi) un izriet no uztvertā (vai, kas bīstamāk - pilnībā neuztvertā) situācijas konteksta precizitātes un pilnīguma. Konteksta rūpīga izpēte un izvērtēšana ir prāta darbs, ne vienmēr viegls, jo prasa laiku, gribasspēku, pacietību un koncentrēšanos un tas (prāts) pēc garas darba dienas parasti funkcionē ļoti pavirši.
Atbildība jāuzņemas tikai tad, ja emocijām seko neatbilstošas rīcības. Neatbilstības kritērijs - rīcību neadekvātums iepretī reāli notikušajā balstītam kontekstam. Tipiskie gadījumi - underreact / overreact. Vieglākais veids kā pārvarēt overreact tieksmi ir pieņemt, ka vairums cilvēku vēlas labo un cenšas kā nu prot, lai arī ne vienmēr sanāk labi.
Sliecos domāt, ka pirms mesties izvirdumos pierādīt savu, burbuļa vai pat globālo taisnību, var būt lietderīgi piezvanīt un papļāpāt par to, kā tad īsti ir un kas tieši ar ko ir bijis domāts. Kas nebija iespējams vēl pirms nieka 145 gadiem. Vairums rakstītpratēju rakstīja vairāk vai mazāk iesmaržotas, rūpīgi pārdomātas un delikātas vēstules un ar nepacietību gaidīja pastnieka klauvējienu pie loga. Vai vienkārši bez uzaicinājuma nāca pie kaimiņiem ciemos uz tēju. Pieņemu, ka vienkārši, laipni un sirsnīgi.

(Reply to this) (Thread)

es domāju, ka ir jāsāk līdzīgi kā AA 1.solī - jāsaprot, ka mūsos darbojas kāds spēks, kas nav tieši saistīts ar racionālo domāšanu, un bieži arī ne tieši ar notiekošo, bet drīzak ar dabu un zemapziņu, turklāt tieši tevis paša lietām, nevis kāda cita "vainu".
un vēl arī tas, ka, tāpat kā upi grūti pagriezt uz otru pusi, gadsimtiem praktizētā emociju apspiešana vnk nedarbojas, tikai ģenerē kaut kādas gāzes krātuves. nekas, ko tu norij, vai ceri pārtraukt ar pašnosodījumu, nepaliek bez sekām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es te īsti nebiju domājis emociju apspiešanu, drīzāk atlikšanu, no sērijas - pag, nestrēbs uzreiz karstu, vispirms vajag mazliet iedziļināties kontekstā. Varbūt esmu ar kaut ko jau bijis neapmierināts, tādēļ esmu lasījis vai klausījies jau ievirzīts uz ecēšanos, rezultātā galīgi pārpratis vai nu toni (attieksmi), vai rakstītā jēgu, vai abus.
Kas attiecas uz atkarībām, varu kļūdīties, bet tur pārsvarā darbojas gan ārēji stresori (piemēram, zems novērtējums vai klaja necieņa), gan iekšēji (piem., apspiesta, reverberējoša traumatiska pieredze, nožēla par iekavētiem darbiem, raizes, bailes, u.c.) un dabiska iekšējā vēlme no tiem izvairīties, pārslēdzoties uz tūlītējo un patīkamo, piemēram, dienas beigās vai pēc stresa situācijām, kad gribas visu nomest un atslābināties tobrīd parocīgākajā veidā.
Pamazām un pacietīgi uztrenēts gribasspēks palielina pretošanās ilgtspēju un noturību pateikt 'nē' šādās situācijās, tā vietā spējot fokusēties uz pašam dzīvē svarīgāko un novest daudzos virzienos iesākto līdz galam, kā arī uzturēt pastāvīgu virzību apjomīgos projektos.
Šobrīd lasu diezgan asprātīgi uzrakstīto "Willpower" (Baumeister, Tierney), tur diezgan piezemēti norādīts, ka no pētījumiem izriet, ka intelektuālās spējas, ko lielā mērā nosakot iedzimtība, ar prāta treniņiem var pacelt, bet tikai īslaicīgi, ja vien tos neatkārto katru dienu. Savukārt gribasspēka noturīgumu (willpower stamina) var izkopt ar samērā vienkāršiem un lietderīgiem paņēmieniem. Svarīgi, lai tie ir sistemātiski un kļuvuši par automātiskiem, jo tad tie neprasa tērēt gribasspēkam nepieciešamo enerģiju - tā nepieciešama tikai sākotnēji.
Ikdienā pārvarot relatīvi nelielas grūtības tādējādi kļūst iespējams mazināt risku paslīdēt uz lielām mirkļa vājuma muļķībām un spēt būtiski uzlabot (vai būtiski nepazemināt) dzīves kvalitāti.
Tas attiecas arī uz spēju saglabāt savaldīšanos un mieru emocionāli provocējošās situācjās, piemēram, laipni un cieņpilni pajokot tā vietā, lai ielaistu ar pannu pa sienu :)

(Reply to this) (Parent)