atmiņas par domām

11:18 am: atklātības diena: jāsaka, ka ironija, kuras pamatā ir self-deprecation, (nevis ironizēt par savām ķibelēm, bet gan uzlikt ļoti caurspīdīgu ironijas filtru upura pozīcijai), mani krindžo vairāk nekā jūsmošana. es jūtu, ka es šī iemesla dēļ nekad nesadraudzēšos ar ļoti daudzām krutām latviešu meitenēm & zēniem, un tas man ir mazliet žēl, jo es esmu patiess networkeris savā būtībā, man ir svarīgi ar visiem saprasties, bet šis te laikam ir mans boundary: nespēju uzturēties telpā, kur tas ir normalizēts. OK, Džemmai tas sanāk līmenī, ka es smejos, lai arī mazliet sāp, jo tur ir nopietna, ļoti derīga un vajadzīga kultūras kritikas dimensija, bet manā uztverē tas kopumā ir černīgi.

Manuprāt tas viss ir balstīts nesaprašanā par to, ka kopumā sevi mīlēt - nevis panākumu vai izskata dēļ, un nevis katarsē, bet pašā savā būtībā - ir ļoti grūti, jo īpaši ar mūsu kolektīvo traumu, ar dziļi ieaudzināto self-hate, ar plaši izplatīto bērnības scape-goat pieredzi (kur vecāki uz bērniem projicē paši savu sevis nepieņemšanu). Self-hate ir defaults, pamatforma, - un pārtraukt šīs ciešanas, atteikties no šīm pārliecībām un tās pārprogrammēt, ir smagais, ērkšķainais ceļš, nevis stulbuma vai naivuma izpausme.