atmiņas par domām

Bet, kā jūs to domājat? Viena lieta ir izmantot citus cilvēkus, lai pārnestu uz viņiem savu negatīvo, protams nepareizi un nepieciešama paškontrole. Otru iedomājos, ja kādam, piemēram, ir ļoti slikti, un viņš mēģina paturēt visu to pie sevis, lai neizgāztu turpat telpā, bet kā šeit ir jāattiecas pret apkārtējiem, ja tu vienkārši nevari un tev nav iespējams tur neatrasties. Ko tur darīt ar savu enerģētiku?

(Reply to this) (Thread)

radot kuņģa čūlu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ok, un tad ir jāslēpj tā kuņģa čūla, vai arī tas ir ok, ka ir kuņģa čūla? es vienkārši gribētu, lai tas ir ok, ja ir kuņģa čūla, kas sāp, un es vnk savā nodabā sāpu, lai tikai man nebļauj virsū.

(Reply to this) (Parent)

Tipa tā ka nekur nav vietas kur pabūt vēlāk vienam?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Domāju arī tā var būt, vai par maz to vienbrīžu savai emocietilpības kapacitātei (tas nav mans gadījums šobrīd, bet teorētiski). Jebkurā gadījumā, manuprāt, nav pareizi ar savām emocijām sāpīgi skart citus, bet tam nav tik viegli noteikt robežu, ir nepazīstami cilvēki, ir paziņas, draugi, internets, mīļotie (katrs ar citādāku uztveri, un nevar visas zināt), un kādā no gadījumiem noteikti gribētu iestarpināt citu brīvprātīgu vajadzību palīdzēt otram cilvēkam, ja tas ir iespējams. Ja nav, tad nē, bet pastāv iespēja atteikties gan no cita ciešanu uzbāšanās, ja šāda iespēja nepastāv, tad tas ir vardarbīgi. Bet es, man šķiet citādākās kategorijās šo tēmu uztvēru, nekā tu rakstīji, un vispār jau apmaldījos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet vispār es piekrītu tevis rakstītajam, tikai kaut kādas nianses man pašai nav skaidras.

(Reply to this) (Parent)