atmiņas par domām

Domāju arī tā var būt, vai par maz to vienbrīžu savai emocietilpības kapacitātei (tas nav mans gadījums šobrīd, bet teorētiski). Jebkurā gadījumā, manuprāt, nav pareizi ar savām emocijām sāpīgi skart citus, bet tam nav tik viegli noteikt robežu, ir nepazīstami cilvēki, ir paziņas, draugi, internets, mīļotie (katrs ar citādāku uztveri, un nevar visas zināt), un kādā no gadījumiem noteikti gribētu iestarpināt citu brīvprātīgu vajadzību palīdzēt otram cilvēkam, ja tas ir iespējams. Ja nav, tad nē, bet pastāv iespēja atteikties gan no cita ciešanu uzbāšanās, ja šāda iespēja nepastāv, tad tas ir vardarbīgi. Bet es, man šķiet citādākās kategorijās šo tēmu uztvēru, nekā tu rakstīji, un vispār jau apmaldījos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet vispār es piekrītu tevis rakstītajam, tikai kaut kādas nianses man pašai nav skaidras.

(Reply to this) (Parent)