atmiņas par domām

no sākuma tas šķiet stilīgs runas/dzīves stils būt tādam neiecietīgam un rupjam, kas tevi atšķir, padara par no manestream, tu uzdrīksties teikt to, no kā citi baidās, lai arī tā ir patiesība. pēc tam tu ar to sāc identificēties un sajūties pavisam labi. Vālāk tas nāk pa visām šķirbām ārā, nekontrolējami, bez mēra, vietā un nevietā, tas velkās tev pakaļ uz ielas, gulstās virsū naktī. Ar lamu vārdiem ir tāpat. Tāpēc es vienmēr esmu sevi brīdinājusi neaizrauties, jo stilīgais, atšķirīgais un gudrīgais var sākt veidot tavu personību un iespiesties sirdī. un tad ej nu tur kasi visu nost no Jēzus

(Reply to this) (Thread)

nē, tas mums nav tikai stils, tas ir kas vairāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet, ja padomā, ka tas tomēr ir stils un pats ar galvu neskrien sienā, to jesķ - cilvēku pūļos un mēģina viņus visus mīlēt un uzklausīt, tad dzīvot kļūst vieglāk. mēs esam antisociālas ar slimīgu tieksmi uz sabiedrības atzinību. tur tas absurds, tur tā nelaime. ka nav tikai viens vai otrs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tur domāju - nemēģina visus mīlēt, ja

(Reply to this) (Parent)

aga, precīzi formulēts tas antisociālums+, esmu pie sevis ar matījis..

(Reply to this) (Parent)