------------
Tikko man jāraksta kaut kas garāks nekā viena lapa un vairāk nekā par vienu konkrētu lietu, es ieeju ilgstošā badtripā, kas pārņem ķermeni, prātu un garu.
brīžam eju tik tālu, ka apgalvotu - man riebjas rakstīt, bet tā ir tikai šāda forma, kas man riebjas. es varu labi rakstīt vienā elpas vilcienā. bet jo īpaši pārskati un apkopojumi, tur man sākas fizisks vertigo un nelabums. tas, kas rauj jumtu, ir valodas neierobežotās iespējas izstāstīt jebkura veida stāstu. visa valoda nāk pie manis vienlaicīgi. tā ir somatiska sajūta. es gandrīz nepabeidzu bakalauru, jo nespēju uzrakstīt diplomdarbu.
nezinu vai tas ir prāta un procesa ierobežojums, ko var mainīt, bet varbūt arī vienkārši ainava, ar kuru jārēķinās.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Procesā jāuzlabo tas, cik ļoti cienu sevi. Ja sevi cienīšu vairāk, tad arī citi to jutīs. Ar to šobrīd strādāju.
***
Izklausās, ka Tev ir bloks starp intuitīvo/spontānto rakstīšanu un situācijām, kurās jaŗaksta "ķeksīša pēc".
***
Izklausās, ka Tev ir bloks starp intuitīvo/spontānto rakstīšanu un situācijām, kurās jaŗaksta "ķeksīša pēc".
(Reply to this) (Thread)
man svarīgi ir, lai varu tam pietiekami nodoties, lai ilgstoši nav nekas cits, tad es varu gan tā, gan tā, gan šitā.
|
Nespeeju koncentreeties, pashapzinju, speeju mochiit un dariit un nebaidiities, ja kaut kas shkjiet pareizi. Nebaidiities no cilveekiem.
|
Es gribu iemācīties darīt pamazītēm, kamēr galvā ir arī viss pārējais.