atmiņas par domām

nu klau, "darba vide" jau pati par sevi ir fikcija, abstrakcija. nav lielākas pasaku grāmatas par Linkdedin. mēs sēžam viens otram pretī un spēlējam iestudētas lomas, paši zinot, ka nedaudz melojam. tie kolēģi, kas to uztver nopietni... tos parasti neaicina trešdien pēc darba "kopā kaut kur pasēdēt".
trakāk ir, ja to visu uzskata par īstenību un tur balsta savu vērtību vai vēl labāk to izveido kā sistēmu lai nebūtu pašam jāsatiekas ar sevi. bet visi mēs jaunībā to esam darījuši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, es par to, ka pastāv kaut kāda kolektīvā vienošanās (vai dažkārt neaptverta vienošanās ar sevi pašu), it kā būtu nepieciešams tulkot sevi un savu pieredzi tajā fiktīvajā LinkedIn realitātē, pat ja prombūtnes patiesais iemesls bijusi dvēseles nepieciešamība eksistēt pilnībā ārpus šīs fikcijas. To ietulkot tajā naratīvā nozīmē momentā appist savu dvēseli - tās bija dažas stundas svētdienā, mēneši vai gadi. Bet atkarīgs, protams, no katras dvēseles vajadzībām, es vien par to, ka jābūt ļoti vērīgam un viltīgam, lai ieraudzītu iespējas sadarbīgi eksistēt sabiedrībā, ja tavai dvēselei tā LinkedIn realitāte lasās kā pilnīgi lieka un nemīlama. Jeb visam, ko tu dari, jābūt produktīvam vai iesmērējamam kā produktīvam.

(Reply to this) (Parent)