Viena no mūsu kolektīvajām traumām ir ka cilvēki pirms jautāt sev, kas vini patiesībā ir, jautā, ko viniem vajadzėtu darīt lai iegūtu tā vai tā cilvēka atzinību, kura stratēgija kurā gadījumā...un tragiskākais ir tas ka lielākajā dalā gadījumu tas strādā, jo cilvēku ego ir kā ievainoti dēmoni kas alkst pēc atzinības saldā vīna kā pēc bērna asinīm.. like like like no pipetītes :
Alkst, līdz pietiek. Viss mainās, mēs maināmies, blessings.
Tags: hungry ghosts
Alkst, līdz pietiek. Viss mainās, mēs maināmies, blessings.
Tags: hungry ghosts
Comments
|
Jautājums, vai kādreiz pietiek.
(Reply to this) (Thread)
|
Iedomājos tādā sakarā, ka, nez, kas cilvēku vairāk mudina uzdot jautājumu, kas viņš īsti ir - tas, ka tu nespēj panākt to, ko gribi, un nemitīgi jūties frustrēts par to, vai tas, ka panāc, bet tāpat nejūti gandarījumu. Bet tas droši vien cilvēkiem atšķiras.
(Reply to this) (Parent)
|
Nu bet kas vainas atziniibai. Mees esam cilveeki, nevis kaadi dievi, kam viss ph, reizeem ir forshi, ka ir labi padariits darbs, ko citi noveertee ffs. Manupraat ego nevar taa vienkaarshi nogalinaat, lai buutu more woke, I tried but it doesn't really work.
(Reply to this) (Thread)
|
Hmm, nu varbuut. Bet gruuti cilveeku kaa praatu/garu atdaliit no tam messy zemes sakneem.
protams, ka grūti, tomēr autentiska esamība, brīžos, kad to izdodas sasniegt, vai drīzāk, kad tā par tevi apžēlojas, sniedz tādu baudu, ka tas ir šo grūtību vērts.
(Reply to this) (Parent)