Gatavojoties lasījumiem pārlasīju vecos dzejolus - nepamet sajūta, ka es kā dzejniece tomēr esmu diezgan popsīga. To pašu varētu teikt arī par jaunajiem. Bet to es noteikti nevarėtu teikt par sevi kă cilvēku. Tātad man ir popsīga dvēsele? varbūt jăklūst nopietnākai. Bet kăds no tā būtu labums? un ar ko es sevi salīdzinu? Ar introvertiem? bet beigsies dzejas dienas, aizmirsīsies arī šīs părdomas. :
Comments
|
ir 1001 veids, kā nodīrāt kaķi, pat grejam ir 50 nokrāsas, lai veicas lasījumā & prikola pēc, lūdzu, pasveicini Annu.
|
viegli sajaukt popsību ar saprotamību.
(Reply to this) (Thread)
nezinu, kas tieši man nepatīk tajā visā. apšaubu savus dzejas rakstīšanas nolūkus. apšaubu valodas lietošanas nolūkus. apšaubu tradīciju izdot grāmatas un vispār publicēt rakstītus tekstus. ja noņem sociālos ieguvumus un atrašanos kultūras mašinērijā, kas paliek?
|
kas paliek – paliek taustīšanās tumsā, sāpes, mīlestība un prāts. mēģinājums laika nogriezini iemiesot tekstā. mēģinājums kādam palīdzēt un palīdzēt sev pašam. šaubas ir obligātas.
par grāmatu izdošanu – tas jā. tā bieži ir tikai uzmanības pievēršana. bet reizēm arī nav, piemēram, Auziņas pēdējā grāmata.
par grāmatu izdošanu – tas jā. tā bieži ir tikai uzmanības pievēršana. bet reizēm arī nav, piemēram, Auziņas pēdējā grāmata.
mulsina tas, ka tumsas taustīšanai un dziedināšanai efektīvāk ir darīt citas un privātākas lietas
(Reply to this) (Parent)