visapkārt dziļa nabadzība, saspiestība, izviršana, dzeršana, liekulība, meli, izdabāšana...
un vienlaicīgi visapkārt klusums, miers.
No tiem piecdesmit tūkstošiem, kuri dzīvo pilsētā, nav neviena, kas par to visu iekliegtos, skaļi pateiktu savu sašutumu...
Mēs redzam cilvēkus, kuri iet uz tirgu pēc ēdiena. Pa dienu ēd, nakti guļ, kas runā
visvisādus niekus, precas, noveco, labsirdīgi kapsētās apglabā savus nomirušos; bet mēs nedz redzam, nedz dzirdam par tiem ļaudīm, kuri ir ciešanās, neredzam, kādas briesmas cilvēku dzīvēs notiek aiz
kulisēm. Viss pie mums klusi un labi, mierīgi, protestu šai dzīvei izteic vienīgi mēmā statistika: tik un tik
ir sajukuši prātā, tik un tik ir izdarījuši pašnāvību, tik un tik spaiņu ir izdzerts, tik un tik bērnu nav
pilnvērtīgi paēduši, dzīvo pusbadā nabadzīgās ģimenēs... Šāda kārtība laikam ir vajadzīga. Acīmredzot
laimīgais jūtas labi tikai tāpēc, ka milzums nelaimīgo nes savu krustu klusējot, jo bez viņu klusēšanas -
laimīgo laime nemaz nebūtu iespējama. Tā visa ir viena vienīga kopīga hipnoze.”
/M. Čehovs
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}