atmiņas par domām

man ir nīgrs viedoklis šajā jautājumā, nevis slikts garastāvoklis per se. mēģināšu paskaidrot labāk, jo man tas šķiet būtiski.
proti, ir cilvēki ar fiziskajām nepilnībām, kas labprāt par to parunātu ar bērnu, izskaidrotu savu situāciju - kā Tevis dotajā piemērā, bet ir arī liela daļa šādu cilvēku, kas ļoti apvainojas par to, ka uz viņiem tikai skatās, nerunājot par atklāti izrādītu interesi. viņu viedoklis - bērns nav iemācīts labi uzvesties, viņam ļauj blenzt virsū un par to neaizrāda.
nu lūk, kā māte var zināt, kurš no šiem tipiem ir konkrētais, nejauši sastaptais cilvēks ar fiziskajām nepilnībām? manuprāt, pareizākais ir pārrunāt šo jautājumu ar bērnu, bet ne turpat uz vietas, lai neaizvainotu kādu personīgi. tai pat laikā Tevis minētā persona paliks pārliecībā, ka ticis ignorēts, nevis akceptēts.
sarežģīti tas, ka pusē gadījumu tu kā māte būsi rīkojusies nepareizi šo cilvēku acīs.

(Reply to this) (Parent)