atmiņas par domām

izlasīju un jautāju blakusdraudziņam- eu, pasaki kādu filmu, kur nav mīlestības! viņš prasa, kā tas ir. saku, nu tāda, sākumā cerīga, bet beigās viss saiet baigā bēdā, un tad tāda drūmīga atmosfēra, ka skaidrs, ka viss ir vienmuļi un nemīļi un tā arī paliks.
draudziņš: nezinu. kāpēc lai kāds tādas skatītos?

bet jā. arī tādas droši vien vairāk ir filmas par to, ka mīlestība bija. nu tipa tur blue valentine vai 5x2, bet tās jau galīgi maigas. bet noteikti ir arī tādas skarbas, tikai nekas nenāk prātā.

(mja. turpinu domāt, saku: eu, trīram tādas nav? draudziņš *domīgi*: nē. viņa filmās bieži daudz kā nav. bet mīlestība tomēr ir.)

(Reply to this) (Thread)

prasīta jau tika filma nevis, kurā mīlestības nav, bet kura ir par to, ka mīlestības VISPĀR nav

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, grūti pat formulēt, filma, kas ir nevis balstīta pārliecībā, ka mīlestība ir visskaistākais un/vai uzvar visu, bet gan gluži pretējā pārliecībā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es pārformulēšos. nevis tāda, kur mīlestība kādu laiku eksistē, bet tad izrādās nevērtīga un nevajadzīga līdz ar to- atmetama, bet tāda, kur tiek noliegts koncepts kā tāds?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

personīgi man vienmēr licies, ka no bergmana filmām nāk tāds depresīvs aukstums, kas tieši to apgalvo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, varbūt

(Reply to this) (Parent)